1Un es ieraudzīju citu varenu eņģeli nokāpjam no debesīm, tērptu mākonī kā apmetnī, un virs viņa galvas bija varavīksne, un viņa vaigs mirdzēja kā saule, un viņa kājas bija kā uguns stabi.
2Viņa rokā bija atritināts rakstu rulli, un savu labo kāju viņš lika uz jūru, bet kreiso kāju – uz zemi.
3Un viņš iesaucās varenā balsī, kā lauva rēc, un, kad viņš bija iesaucies, septiņi pērkoni sāka runāt savās balsīs.
4Kad ierunājās septiņi pērkoni, es gribēju rakstīt, bet dzirdēju balsi no debesīm sakām: aizzīmogo, ko runāja septiņi pērkoni, un nepieraksti to.
5Un eņģelis, ko es ieraudzīju stāvam uz jūras un uz zemes, pacēla savu labo roku uz debesīm
6un zvērēja tam, kas ir dzīvs mūžu mūžos, kas radījis debesis un visu, kas tajā, zemi un visu, kas uz tās, un jūru un visu, kas tajā: laika vairs nebūs!
7Bet tajās dienās, kad skanēs septītā eņģeļa balss, kad atskanēs viņa taure, tad Dieva noslēpums būs piepildīts, kā viņš šo prieka vēsti bija pasludinājis saviem kalpiem, praviešiem.
8Un balss, ko dzirdēju no debesīm, runāja atkal ar mani un sacīja: ej un paņem atritināto rakstu rulli no tā eņģeļa rokas, kas stāv uz jūras un zemes.
9Aizgājis pie eņģeļa, es teicu, lai viņš man atdod rakstu rulli. Un viņš man saka: “Ņem un to apēd, un tas radīs rūgtumu tavās iekšās, bet tavā mutē tas būs salds kā medus.”
10Es paņēmu rakstu rulli no eņģeļa rokas, ēdu to, un manā mutē tas tapa salds kā medus; kad es to apēdu, manās iekšās tapa rūgts.
11Un tad man sacīja: “Tev vēlreiz vajag pravietot par ļaudīm un tautām, un valodām, un daudziem ķēniņiem.”