1Man tika iedota niedre, līdzīga spieķim, un teikts: celies, izmēri Dieva templi un altāri un saskaiti dievlūdzējus tajā!
2Bet pagalmu tempļa ārpusē atstāj bez ievērības un to nemēri, jo tas ir atdots pagāniem; tie bradās svēto pilsētu četrdesmit divus mēnešus.
3Un es likšu diviem maniem lieciniekiem, tērptiem maisu drānās, pravietot tūkstoš divi simti sešdesmit dienas.
4Viņi ir divi olīvkoki un divi gaismekļi, kas stāv zemes Kunga priekšā.
5Ja kāds viņiem gribēs nodarīt ļaunu, no viņu mutēm izies uguns, un tā aprīs viņu ienaidniekus; ikvienam, kas viņiem gribēs nodarīt ļaunu, ir jāiet bojā.
6Viņiem ir vara aizslēgt debesis, lai viņu pravietošanas dienās nelītu lietus, un viņiem ir vara pār ūdeņiem tos pārvērst asinīs un zemi šaustīt ar visādām sērgām, kad vien gribēs.
7Kad viņi būs beiguši savu liecināšanu, zvērs, kas nāk ārā no bezdibeņa, sāks ar viņiem karu; viņš uzvarēs un viņus nokaus.
8Un viņu līķi mētāsies ielās lielajā pilsētā, kuras vārds garīgi ir Sodoma un Ēģipte, – pilsētā, kur tika sists krustā viņu Kungs.
9Daudzi cilvēki no dažādām ciltīm, valodām un tautām redzēs viņu mirušās miesas trīsarpus dienas, un viņi neļaus tās nolikt kapā.
10Un zemes iedzīvotāji priecāsies par to un līksmosies un sūtīs cits citam dāvanas, jo šie divi pravieši bija mocījuši zemes iedzīvotājus.
11Un pēc tām trīsarpus dienām dzīvības gars no Dieva iegāja viņos, un viņi nostājās uz savām kājām, un lielas bailes pārņēma tos, kas viņus vēroja.
12Viņi dzirdēja skaļu balsi no debesīm sakām: kāpiet šurp augšā! – Un viņi pacēlās debesīs uz mākoņa, un viņu ienaidnieki uz tiem skatījās.
13Tajā brīdī sākās liela zemestrīce, un desmitā daļa pilsētas sagruva, zemestrīcē tika nogalināti septiņi tūkstoši cilvēku, un pārējos pārņēma bailes, un viņi pielūdza un godināja Dievu debesīs.
14Otrās bēdas pagāja; redzi, steigšus nāk trešās!
15Kad atskanēja septītā eņģeļa taure, varenas balsis debesīs sāka runāt: “Ir tapusi mūsu Kunga un viņa Kristus pasaules valstība, viņš valdīs mūžu mūžos!”
16Tad divdesmit četri vecajie, kas sēdēja Dieva priekšā savos troņos, krita uz sava vaiga un pielūdza Dievu:
17“Pateicamies tev, Kungs Dievs, Visuvaldītāj, kas esi un kas biji, ka tu esi saņēmis savu lielo varu un esi sācis valdīt!
18Pagāni iedegās dusmās, un nāca tavas dusmas un laiks, kad mirušie tiks tiesāti, kad pēc nopelniem algu maksās taviem kalpiem, praviešiem, un svētajiem, un tiem, kas bīstas tava vārda – maziem un lieliem –, un kad zemes postītāji tiks iznīcināti!”
19Un Dieva templis debesīs atvērās, un viņa templī bija redzams viņa derības šķirsts; tad sākās zibeņi, balsis, pērkoni, zemestrīce, milzīga krusa.