1Dziesmu dziesma, kas Sālamanam. Līgava:
2“Lai viņš mani skūpsta savas mutes skūpstiem, jo tava mīla par vīnu gardāka,
3jaukāka par tavas eļļas dvesmu. Tavs vārds ir kā izlieta eļļa – tādēļ jaunavas tevi mīl.
4Velc mani sev līdzi – mēs skriesim; valdnieks ved mani savos mājokļos!” Koris: “Līksmosim, priecāsimies ar tevi, daudzināsim tavu mīlu vairāk nekā vīnu – pelnīti tevi mīl.” Līgava:
5“Es melna un daiļa, Jeruzālemes meitas, kā Kēdera teltis, kā Sālamana aizkari.
6Nebrīnieties, ka es melnīgsnēja, jo saule mani apdedzinājusi. Manas mātes dēli apskaitušies uz mani, viņi lika man sargāt vīnadārzus – savu vīnadārzu es nenosargāju.
7Teic man, tu, ko mana dvēsele mīl: kur tu gani? Kur guldini avis diendusā? Kādēļ man būt kā tām, kas aizsegtas staigā gar tavu biedru ganāmpulkiem!” Koris:
8“Ja tu to nezini, visuskaistā starp sievām, dodies pa avju pēdām un gani savus kazlēnus pie ganu mājokļiem.” Līgavainis:
9“Manai ķēvei faraona ratos es tevi pielīdzinu, draudzene mana.
10Tavi vaigi ir skaisti rotās un tavs kakls krellēs.” Koris:
11“Zelta rotas mēs tev kalsim – ar sudraba lāsumiem.” Līgava:
12“Kamēr valdnieks sēž dzīru solā, mana narde dod smaržu.
13Mīļais man ir mirru pušķis, kas dus starp manām krūtīm.
14Mīļais man ir ciprešu ziedu ķekars Ēn-Gedī vīnadārzos.” Līgavainis:
15“Redzi, cik tu skaista, draudzene mana! Redzi, cik tu skaista – tavas acis ir dūjas!” Līgava:
16“Redzi, cik tu skaists, mīļais mans, un tīkams, ak, mūsu guļvieta zaļo!
17Mūsu nama sienas ir ciedri, mūsu griesti ir cipreses.