1Es klajuma narcise, ielejas lilija.” Līgavainis:
2“Kā lilija starp ērkšķiem, tā draudzene mana starp meitām.” Līgava:
3“Kā ābele meža kokos, tā mans mīļais starp dēliem. Cik tīkami sēdēt man viņa paēnā, un viņa auglis manai mutei salds.
4Viņš mani ieveda vīna namā, viņa karogs pār mani ir mīlestība.
5Spēciniet mani ar rozīņu plāceņiem, spirdziniet mani ar āboliem, jo es esmu mīlas sērgā.
6Viņa kreisā roka zem manas galvas un labā mani skauj.” Līgavainis:
7“Es jūs nozvērinu, Jeruzālemes meitas, pie gazelēm un lauka briežiem – nemodiniet, neatmodiniet mīlestību, pirms tai labpatīk pašai!” Līgava:
8“Mana mīļotā balss! Redzi, viņš nāk, skriedams pa kalniem, lēkdams pār pauguriem,
9mans mīļais līdzīgs gazelei vai briedulēnam. Redzi, viņš stāv aiz mūsu sienām, raugās pa logiem, zibšņo caur slēģiem.
10Mans mīļais atsaucās un teica man: celies jel, draudzene mana, skaistā mana, jel nāc!
11Redzi, ziema jau pagājusi, lītavas pārstājušas un prom.
12Ziedi parādījušies zemē, klāt dziesmu laiks, un ūbeles balss ir dzirdama mūsu zemē.
13Savus augļus sāk briedēt vīģe, vīnakoki smaržo un zied. Celies, nāc, draudzene mana, skaistā mana, jel nāc!” Līgavainis:
14“Mana dūja kalnāja plaisās, klints patvērumā – rādi man vaigu, ļauj sadzirdēt tavu balsi, jo tava balss salda un tavs vaigs tīkams.” Koris:
15“Ķeriet lapsas, tās mazās lapsas, kas posta mums vīnadārzus, jo mūsu vīnadārzi ir ziedos.” Līgava:
16“Mīļais – man un es – viņam, tam, kurš lilijās gana.
17Kamēr diena vēl dvašo un ēnas bēg, atgriezies, mīļais mans, esi līdzīgs gazelei vai briedulēnam kalnāja plaisās.