1Atceries Radītāju savās jaunības dienās, pirms ļaunās dienas ir atnākušas un klāt gadi, par kuriem tu teiksi: man nav no tiem patikas! –
2Pirms vēl saule ir aptumsusi un gaisma, un mēness, un zvaigznes, un mākoņi atgriežas, nesdami lietu, –
3dienā, kad dreb nama sargi un liecas pie zemes spēka vīri, kad malējas mitas, jo viņu tik maz, kad sadrūmst sievas, kas raugās pa logu,
4un durvis uz ielu ciet, un noklust dzirnu balss, un cilvēks ceļas ar putnu balsīm – jo dziesmu meitas visas pieklusušas,
5ir augstāk pakāpties tas bīstas – briesmas tam visur ceļā. Vēl mandeļkoks zied, bet sienāzis sevi nes kā nastu, un kaperkrūma auglis viļ, jo cilvēks iet uz savu mūža namu un apraudātāji jau riņķo apkārt –
6līdz pušu sudraba saite un sadauzīta zelta bļoda, un sasista krūka pie avota, un salauzts ritenis ūdens akai,
7un atgriežas pīšļi zemē, kur tie bija, bet gars atgriežas pie Dieva, kas to deva!
8Tukšību tukšība, saka mācītājs, viss ir tukšība!
9Mācītājs ne tikai pats bija gudrs vīrs, viņš mācīja gudrību tautai un apsvēra, pārlūkoja un sarindoja daudzus sakāmvārdus.
10Mācītājs pūlējās atrast tīkamus vārdus – uzrakstīti ir īsti patiesības vārdi.
11Gudro vārdi ir kā vēršu dzenamie dzelkšņi, un kā iedzītas naglas ir savāktie izteicieni, kas vienīgā Gana doti.
12Un vēl, mans dēls, uzmanies – lielai grāmatu sacerēšanai nav gala un liela aizraušanās ar tām nopūlē miesu!
13Saņemot kopā visu dzirdēto: bīsties Dieva un ievēro viņa baušļus, jo tas ir viss, kas cilvēkam jādara!
14Jo Dievs iztiesās visu, kas darīts, – visu apslēpto, vai tas labs vai ļauns.