1Sūti savu maizi pār ūdeņiem, lai pēc daudz dienām to atkal dabūtu.
2Dod septiņiem vai pat astoņiem katram pa daļai, jo tu nezini, kas ļauns var notikt virs zemes.
3Ja mākoņi ir pilni lietus, tie izlīst pār zemi, un, ja koks krīt pret dienvidiem vai ziemeļiem, tas paliek guļam tajā vietā, kur krīt.
4Kas uzmana vēju, tas netiek pie sēšanas, un, kas rauga mākoņus, netiek pie pļaušanas.
5Tāpat kā tu nezini, kā gars nonāk kaulos grūtnieces miesā, tāpat tu nezini, kā Dievs dara visus savus darbus.
6Tāpēc no rīta sēj savu sēklu un vakarā neapturi roku, jo tu nezini, kas izdosies – šis vai tas vai abi būs vienlīdz labi.
7Salda ir gaisma, un jauki acīm redzēt sauli!
8Ja daudz gadus cilvēks dzīvos – vislaik lai līksmo! Un lai atceras: tumsas dienas būs daudzas, viss, kas nāks, – tukšība!
9Priecājies, puisi, savā zēnībā, sirds lai tev līksmo jaunības dienās, staigā, kur sirds tev liek un kur acis rāda, bet zini, ka par visu Dievs tevi sauks pie tiesas!
10Izmet rūpes no sirds, izdzen sāpes no miesas, jo zēnība un dzīves rīts – ir tukšība!