1Dziedātāju vadonim. Dāvida dziesma.
2Klausi, Dievs, manu balsi, kad es žēlojos, pasargi manu dzīvību no ienaidnieku briesmām!
3Apslēp mani no ļaunu ļaužu nodomiem, no ļaundaru trakošanas,
4kuri trin savas mēles kā zobenu un raida kā bultas savus rūgtos vārdus,
5lai slepeni šautu uz nenoziedzīgo; viņi šauj piepeši un nebaidās.
6Viņi iedrošina sevi uz ļaunu, viņi norunā, ka slepeni izliks lamatas, un domā: kas to redzēs?
7Viņi izgudro visādas blēdības: mēs esam gatavi; nodoms ir labi apsvērts! Un cilvēka sirdi un prātu neviens nevar izdibināt.
8Bet Dievs ar Savu bultu viņus ķers piepeši, tad viņiem gan sāpēs.
9Viņu pašu mēle būs par iemeslu viņu krišanai, lai krata galvas visi, kas to redzēs.
10Tad bīsies visi cilvēki, un viņi atzīs to par Dieva darbu un sapratīs, kāds ir šis Viņa darbs.
11Bet taisnais priecāsies par To Kungu un atradīs pie Viņa glābiņu; un visi sirdī taisnie teiks sevi laimīgu esam.