1Dziesmu dziesma, kas Sālamanam.
2“Lai viņš mani skūpsta savas mutes skūpstiem, jo tava mīla par vīnu gardāka,
3jaukāka par tavas eļļas dvesmu. Tavs vārds ir kā izlieta eļļa – tādēļ jaunavas tevi mīl.
4Velc mani sev līdzi – mēs skriesim; valdnieks ved mani savos mājokļos!” “Līksmosim, priecāsimies ar tevi, daudzināsim tavu mīlu vairāk nekā vīnu – pelnīti tevi mīl.”
5“Es melna un daiļa, Jeruzālemes meitas, kā Kēdera teltis, kā Sālamana aizkari.
6Nebrīnieties, ka es melnīgsnēja, jo saule mani apdedzinājusi. Manas mātes dēli apskaitušies uz mani, viņi lika man sargāt vīnadārzus – savu vīnadārzu es nenosargāju.
7Teic man, tu, ko mana dvēsele mīl: kur tu gani? Kur guldini avis diendusā? Kādēļ man būt kā tām, kas aizsegtas staigā gar tavu biedru ganāmpulkiem!”
8“Ja tu to nezini, visuskaistā starp sievām, dodies pa avju pēdām un gani savus kazlēnus pie ganu mājokļiem.”
9“Manai ķēvei faraona ratos es tevi pielīdzinu, draudzene mana.
10Tavi vaigi ir skaisti rotās un tavs kakls krellēs.”
11“Zelta rotas mēs tev kalsim – ar sudraba lāsumiem.”
12“Kamēr valdnieks sēž dzīru solā, mana narde dod smaržu.
13Mīļais man ir mirru pušķis, kas dus starp manām krūtīm.
14Mīļais man ir ciprešu ziedu ķekars Ēn-Gedī vīnadārzos.”
15“Redzi, cik tu skaista, draudzene mana! Redzi, cik tu skaista – tavas acis ir dūjas!”
16“Redzi, cik tu skaists, mīļais mans, un tīkams, ak, mūsu guļvieta zaļo!
17Mūsu nama sienas ir ciedri, mūsu griesti ir cipreses.