Ecclesiastes 12
1 Atceries Radītāju savās jaunības dienās, pirms ļaunās dienas ir atnākušas un klāt gadi, par kuriem tu teiksi: man nav no tiem patikas! –
2 Pirms vēl saule ir aptumsusi un gaisma, un mēness, un zvaigznes, un mākoņi atgriežas, nesdami lietu, –
3 dienā, kad dreb nama sargi un liecas pie zemes spēka vīri, kad malējas mitas, jo viņu tik maz, kad sadrūmst sievas, kas raugās pa logu,
4 un durvis uz ielu ciet, un noklust dzirnu balss, un cilvēks ceļas ar putnu balsīm – jo dziesmu meitas visas pieklusušas,
5 ir augstāk pakāpties tas bīstas – briesmas tam visur ceļā. Vēl mandeļkoks zied, bet sienāzis sevi nes kā nastu, un kaperkrūma auglis viļ, jo cilvēks iet uz savu mūža namu un apraudātāji jau riņķo apkārt –
6 līdz pušu sudraba saite un sadauzīta zelta bļoda, un sasista krūka pie avota, un salauzts ritenis ūdens akai,
7 un atgriežas pīšļi zemē, kur tie bija, bet gars atgriežas pie Dieva, kas to deva!
8 Tukšību tukšība, saka mācītājs, viss ir tukšība!
9 Mācītājs ne tikai pats bija gudrs vīrs, viņš mācīja gudrību tautai un apsvēra, pārlūkoja un sarindoja daudzus sakāmvārdus.
10 Mācītājs pūlējās atrast tīkamus vārdus – uzrakstīti ir īsti patiesības vārdi.
11 Gudro vārdi ir kā vēršu dzenamie dzelkšņi, un kā iedzītas naglas ir savāktie izteicieni, kas vienīgā Gana doti.
12 Un vēl, mans dēls, uzmanies – lielai grāmatu sacerēšanai nav gala un liela aizraušanās ar tām nopūlē miesu!
13 Saņemot kopā visu dzirdēto: bīsties Dieva un ievēro viņa baušļus, jo tas ir viss, kas cilvēkam jādara!
14 Jo Dievs iztiesās visu, kas darīts, – visu apslēpto, vai tas labs vai ļauns.