Lamentations 2
1 Ak, vai! Aptumšo dusmās Kungs Ciānas meitu, met zemē no debesīm Israēla spožumu, savu kājsolu neatmin dusmu dienā.
2 Bez žēluma aprij Kungs Jēkaba mājokļus, niknumā sagrauj Jūdas meitas mūrbalstus, sviež zemē un apgāna valsti un augstmaņus.
3 Aplauž dusmu kvēlē Israēla ragu, atrauj savu labo roku, naidniekiem nākot, Jēkabā deg viņš kā uguns, rijot visapkārt.
4 Velk loku kā naidnieks, kā pretinieks ceļ savu labo roku, nokauj visus, kas acij tīk, Ciānas meitas teltī kā uguni lej savas dusmas.
5 Kungs top kā naidnieks, aprij Israēlu, aprij pilis, sagrauj mūrbalstus, liek Jūdas meitu vaimanu vaimanās.
6 Gāž savu telti kā dārza slietni, grauj svētku vietu, liek aizmirst Kungs Ciānā svētkus un sabatu, dusmu bardzībā atstumj ķēniņu, priesteri.
7 Atmet Kungs savu altāri, gāna svētnīcu, dod naidnieka rokā tās mūrmūru pilis, tie klaigā Kunga namā kā svētku dienā.
8 Sagraut grib Kungs Ciānas meitas mūri, liek mēru, neattur savu grāvēju roku, sērot liek valnim un mūrim, noslīgst tie kopā.
9 Grimst zemē tās vārti, viņš salauž, satriec to aizšaujamos, starp tautu ķēniņiem un augstmaņiem nav bauslības, pat pravieši nerod atklāsmi no Kunga.
10 Sēž zemē klusi Ciānas meitas vecie, ber pīšļus uz galvas, apjož maisus, Jeruzālemes jaunavas zemu liec galvas.
11 Manas acis dēd asarās, rūgst manas iekšas, manas aknas izgāztas zemē manas tautmeitas posta dēļ, jo nobeidzas bērni un zīdaiņi pilsētas ielās.
12 Savām mātēm tie saka: kur maize un vīns? – kad kā ievainoti nobeidzas pilsētas ielās, kad izlaiž dvēseles mātēm pie krūts.
13 Ko lai tev saku, kam lai līdzinu tevi, Jeruzālemes meita, kam lai līdzinu tevi, kā lai mierinu, jaunava, Ciānas meita, jo liels kā jūra tavs posts, kas dziedinās tevi?
14 Tavi pravieši redz māņus, melš niekus un neatklāj tavu grēku, lai tavu likteni novērstu, viņi pravieto tev māņus un maldus.
15 Sit plaukstas visi ejošie ceļu, svilpj, krata galvas par Jeruzālemes meitu, vai šī ir pilsēta, ko saka jaukuma pilnu un visas zemes prieku?
16 Viņi atpleš muti pret tevi, tavi naidnieki, svilpj, griež zobus, sauc: aprijām, jā! – še gaidītā diena, nu ir, nu redzam!
17 Kā domāja – darīja Kungs, pildīja sacīto, kā sendienās nolicis, noplēš – un nav viņam žēl, ļauj naidniekam līksmot par tevi un ceļ tava pretinieka ragu.
18 Ciānas meitas mūri, kliedziet no sirds uz Kungu, lieciet asarām triekties kā strautam dienu un nakti, nesnaudiet, neļaujiet acij rimt.
19 Celies, kliedz naktī, nakts sardzes sākumā, izlej kā ūdeni sirdi Kunga vaiga priekšā, pacel uz viņu delnas tavu bērnu dvēseles dēļ, badā tie vārgst uz katra stūra.
20 Redzi, Kungs, skaties, kam darīji pāri, vai lai sievas ēd savas miesas augli – auklētos bērnus? Vai lai tiek nokauti Kunga svētnīcā priesteri, pravieši?
21 Guļ zemē uz stūriem – vecis un zēns, manas jaunavas, jaunekļi krita no zobena, tu kāvi dusmu dienā, slaktēji, nežēloji.
22 Kā uz svētkiem tu sasauc man briesmas visapkārt, Kunga dusmu dienā ne izbēga kāds, ne izdzīvoja, ko auklēju, audzināju – to nobeidza naidnieks.