Lamentations 1
1 Ak, vai! Guļ vientuļa pilsēta, reiz pilna tautas, lielā starp tautām kļuva kā atraitne, novadu valdniece – klaušās.
2 Tā raudot raud naktī un asarās vaigi, tai mierinātāja nav – no tiem, kas to mīl, tuvie pievīla, kļuva naidnieki.
3 No ciešanām, pārmēra verdzības Jūda svešumā devās, starp tautām mīt un nerod miera, un vajātāji atkāpties šaurumā spieda.
4 Sērās Ciānas ceļi – nav, kas ietu uz svētkiem, tukši vārti, vaidēja priesteri, jaunavas skumjas, un Ciānā rūgtums.
5 Apspiedējs valda, naidniekiem labi; jo Kungs lika ciest par visiem noziegumiem, bērni aizgāja gūstā naidnieka priekšā.
6 Viss krāšņums pameta Ciānas meitu, tās augstmaņi kā brieži nerod ganības un bezspēkā aiziet vajātāja priekšā.
7 Jeruzāleme piemin ciešanu, klaidu dienas, visas dārglietas, kas tajās sendienās bija, kad tauta krīt pretinieka rokā, palīga nav, apspiedēji skatās un smej viņas postu.
8 Grēkot grēkoja Jeruzāleme, nu tapusi sārņaina, kas godāja – nicina, jo redzēja viņas kailumu, tā vaid un novēršas.
9 Netīra tērpa mala; savu galu tā neapdomā, baisi nolaidusies; nav tai mierinātāja, redzi, Kungs, manas ciešanas, jo naidnieks tapis liels.
10 Pretinieks izstiepis roku pār visiem dārgumiem; un tā redzēja tautas viņas svētnīcā ejam, lai gan tu viņiem liedzi iet tavā sapulcē.
11 Visa tās tauta vaid, meklējot maizi, dārgumus atdod par ēdamo, lai vilktu dzīvību; redzi, Kungs, lūko – cik es tapusi lēta.
12 Ejošie ceļu, lūkojiet, skatiet, vai ir vēl tādas sāpes kā man, kas apņem mani; tā skumdina mani Kungs viņa dusmu kvēles dienā.
13 No augšienes viņš sūtīja uguni, manus kaulus tā pārņem, zem kājām pleš tīklu, rauj mani atpakaļ, posta un vārdzina mani cauru dienu.
14 Savīts manu grēku jūgs, viņa rokām tie sapīti, pār manu kaklu tie nāk, liek klupt manam spēkam, to rokās nodevis mani Kungs, nevaru piecelties.
15 Visus spēcīgos saminis Kungs manā vidū, sasauca svētkus pār mani, lai bradātu manus puišus, jaunavai, Jūdas meitai, Kungs vīnspaidu mina.
16 Par to raudu es, acis, man acis asarām pārplūst, tālu mierinātājs, kas veldzētu dvēseli, mani bērni ir postā, jo naidnieks pārspēj.
17 Pleš Ciāna rokas – nav mierinātāja, Kungs liek Jēkabu lenkt pretiniekiem, un Jeruzāleme sārņaina viņiem!
18 Taisns ir Kungs – es pretojos viņam, klausieties, tautas, redziet manas sāpes, jaunavas manas un jaunekļi aizgāja gūstā.
19 Mīlošos saucu – tie pievīla, priesteri mani un vecie – pilsētā mira, barību meklējot, ko dzīvību vilkt.
20 Kungs, skaties – man grūti, rūgst manas iekšas, sirds krūtīs žņaudzas, ka spītēt spītējos, – ārā kauj zobens, mājā nāve.
21 Dzirdiet, kā vaidu, nav mierinātāja, naidnieki dzirdēja manu nelaimi, priekā par to, ko tu dari, dod dienu, ko nosauci, – lai tiem ir kā man.
22 Lai nāk tavā priekšā viss viņu ļaunums, atdari tiem, kā darīji man par maniem grēkiem, papilnam es vaidu, sirds mana vārgst.