Job 42
1 Ījabs atbildēja Kungam:
2 “Zinu, ka tu visu spēj, ko tu nolem, to nevar novērst!
3 Kurš padomu apslēpj bez zināšanas? Jā, es runāju, bet nesapratu, brīnums tas man – es nezināju.
4 Klausies jel, es runāšu, es tev vaicāšu, stāsti tu man!
5 Tikai dzirdējis biju par tevi, nu manas acis tevi ierauga –
6 tāpēc noliedzu sevi un nožēloju pīšļos un pelnos.”
7 Kad Kungs bija tā runājis ar Ījabu, Kungs sacīja Elīfazam no Tēmānas: “Dusmas man deg pret tevi un taviem diviem draugiem, ka nerunājāt par mani patiesību kā mans kalps Ījabs.
8 Tādēļ ņemiet septiņus vēršus un septiņus aunus un ejiet pie mana kalpa Ījaba, un upurējiet par sevi sadedzināmo upuri. Un mans kalps Ījabs lai lūdz par jums, jo tikai viņa vaigu es uzlūkošu, – ka es vēl neapkaunoju jūs par to, ka netikāt runājuši par mani patiesību kā mans kalps Ījabs.”
9 Elīfazs no Tēmānas un Bildads no Šūhas, un Cofars no Naamas gāja un darīja, kā Kungs tiem bija sacījis. Tad Kungs uzlūkoja Ījaba vaigu,
10 Kungs Ījabam visu atdeva, kad tas bija lūdzis par saviem draugiem. Kungs vairoja otrtik visu, kas Ījabam bijis.
11 Tad nāca pie viņa visi brāļi un māsas un visi agrākie paziņas un ēda ar viņu maizi viņa namā. Tie žēloja viņu un mierināja visa ļaunuma dēļ, ko Kungs viņam bija uzsūtījis. Tie deva viņam katrs vienu sudraba gabalu un katrs vienu zelta gredzenu.
12 Kungs svētīja Ījaba mūža galu vēl vairāk nekā sākumu. Viņam bija četrpadsmit tūkstoši avju, seši tūkstoši kamieļu, tūkstotis jūgu vēršu un tūkstotis ēzeļmāšu.
13 Viņam bija septiņi dēli un trīs meitas,
14 un pirmajai viņš lika vārdā – Ūbele, otrajai – Smaržule un trešajai – Smaržuvācele,
15 un visā zemē nebija citu tik skaistu sievu kā Ījaba meitas, un tēvs tām deva mantas tiesu līdz ar brāļiem.
16 Pēc tam Ījabs dzīvoja vēl simts četrdesmit gadu un pieredzēja savus bērnus un bērnubērnus līdz ceturtajam augumam.
17 Ījabs nomira vecs un sāts savu dienu.