Job 41
1 Redzi, ikviens cerībā viļas – vien ieraugot to, jau ļimst,
2 nevienam nav dūšas to ērcināt – kurš tad stāsies pret mani?
3 Kurš parādu piedzīs man, lai nomaksāju? Kas apakš debesīm, viss mans!
4 Neklusēšu par tā augumu, teikšu tā spēku un samērību!
5 Kas tam pārraus virsējās bruņas? Divkāršu aizsegu kas pārplēsīs?
6 Kas tam atlauzīs rīkles vārtus? Ap viņa ilkņiem – briesmas!
7 Mugura tam – vairogu rindas, kā ar spiedogu piespiestas,
8 tā piedzītas viena otrai, ka pat vējš netiek cauri,
9 cita citai kā pievīlētas, kā piespīlētas – nenāk vaļā.
10 Tā šķavas zibeņus šķiež, tā acis kā ausmas plaksti,
11 tam no mutes liesmas skrien, lec uguns dzirkstis,
12 tam no nāsīm nāk dūmi kā no verdoša sutas poda,
13 dvaša tam iesveļ ogles, liesmas šaujas no mutes,
14 tam uz skausta sēž spēks, priekšā tam dejo šausmas!
15 Miesas kūkumi tam saliedēti, cieti sakniedēti – ka nekust!
16 Sirds tam cieta kā akmens, kā dzirnakmens cieta tam pakaļa.
17 Kad tas ceļas, tad dievi trūkstas, no izbīļa tiem samisas.
18 Zobens pret to nejaudā, ne šķēps, ne bulta, ne pīķis.
19 Tas dzelzi tur par salmiem un varu par trupenu koku,
20 loka šautra to nepadzīs, kā pelavas lingas akmeņi tam,
21 par pelavām milnu tas sauc un smej, kad šķēps svelpj.
22 Rumpis tam klāts asām lauskām, kā ar ecēšām tas laižas dubļos,
23 kā katlu verdina dzelmi, jūru kā zāļu podu,
24 tam no muguras zvīļo ceļš, it kā sirmotu dzīle.
25 Nav otra tāda uz zemes pīšļiem – radīts, lai nepazīst bailes.
26 Uz dižajiem tas noraugās, viņš valdnieks pār visiem lepnības dēliem.”