1“Es atklājos tiem, kas nevaicāja; mani atrada tie, kas mani nemeklēja. Es teicu: es te! Es te! – tautai, kas nepiesauc manu vārdu.
2Es aizvien atvēru skaujas pretestīgai tautai, kas staigā nelabu ceļu, pēc savām iedomām;
3tautai, kas aizvaino mani nemitīgi tieši sejā – kas upurē dārzos, kvēpina uz ķieģeļiem,
4sēž kapu alās, nakšņo slepenās vietās, ēd cūkas gaļu, kam nešķīsta vira traukos,
5kas saka: “Tu paliec pie sevis! Netuvojies man! Jo esmu no tevis šķirta!” Tie ir kodīgi dūmi man nāsīs, uguns, kas deg visu dienu!
6Redzi, kas rakstīts manā priekšā – es neklusēšu, bet atmaksāšu, un atmaksāšu tiem tieši krūtīs
7viņu vainas un viņu tēvu vainas pie viena!” teica Kungs, “tiem, kuri kvēpināja kalnos un pakalnos zaimoja mani. Un es atmērīšu viņu agrākos darbus tiem tieši krūtīs!”
8Tā teica Kungs: “Ja vien ir sula vīnogu ķekarā, tad saka: neizposti, jo ir svētība tajā! – tāpat es darīšu savu kalpu dēļ, lai neizpostītu visu.
9Es izvedīšu no Jēkaba sēklu, no Jūdas – manu kalnu mantinieku, un mani kalpi tur apmetīsies.
10Šārona būs ganības avīm, Āhoras ielejā atgulsies lopi manai tautai, kas meklēja mani.
11Bet jūs, kas atstājuši Kungu, aizmirsuši manu svēto kalnu, Laimnesim klājat galdu un garšvielām jauktu vīnu pildāt Likteņdieves kausā –
12es lemšu jūs zobenam, jūs visi kritīsit ceļos, lai tiktu nokauti. Jo es saucu, bet jūs neatbildējāt, es runāju, bet jūs neklausījāties un darījāt ļaunu manās acīs, izvēlējāties to, kas man netīk.”
13Tādēļ tā teica Kungs Dievs: “Redzi, mani kalpi ēdīs, bet jūs būsiet izsalkuši, redzi, mani kalpi dzers, bet jūs būsiet izslāpuši, redzi, mani kalpi līksmos, bet jūs būsiet apkaunoti;
14redzi, mani kalpi no sirds gavilēs, bet jūs no sirdssāpēm brēksiet un garā satriekti vaimanāsiet.
15Jūs atstāsiet savu vārdu maniem izredzētajiem kā lāstu: lai nonāvē tevi Kungs Dievs! – bet viņš savus kalpus sauks citā vārdā!
16Kas svētī sevi šai zemē, sevi svētīs Dievā, patiesi! Un, kas zvēr šajā zemē, tas zvērēs Dievā, patiesi! – Jo ir aizmirstas agrākās bēdas, tās ir apslēptas manām acīm.
17Jo es, redzi, radu jaunas debesis un jaunu zemi. Iepriekšējās vairs nepieminēs, tās vairs nenāks ne prātā.
18Bet priecājieties un līksmojiet mūžam par to, ko es radu, jo es radu Jeruzālemi priekam un tās tautu – līksmībai.
19Es priecāšos par Jeruzālemi un līksmošu par savu tautu, vairs nedzirdēs tajā nedz vaimanas, nedz raudas.
20Tur nebūs vairs zīdaiņa, kas dzīvo vien dažas dienas, nedz sirmgalvja, kas savu dienu mēru neizdzīvo. Kas simts gados nomiris, tas būs vēl jauneklis, kas nesasniegs simts gadus, būs ticis nolādēts.
21Tie namus cels un tajos dzīvos, vīnadārzus stādīs un augļus baudīs.
22Tie nebūvēs, lai dzīvotu citi, un nestādīs, lai baudītu citi. Jo kā koka mūžs būs manas tautas mūžs, mani izredzētie paši izmantos savu roku darbu.
23Viņu pūliņi nebūs velti, un bērni tiem nedzims postam, tie būs Kunga svētības sēkla un viņu pēcnācēji ar tiem.
24Un būs tā – pirms viņi sauks, es jau atbildēšu, vēl viņi runās, es jau uzklausīšu.
25Vilks un jēriņš ganīsies kopā, un lauva ēdīs salmus kā vērsis, bet čūskas barība būs pīšļi; nedz ļauna, nedz posta nedarīs visā manā svētajā kalnā,” teica Kungs.