1Kā uguns aizdedz žagarus, kā uguns uzvāra ūdeni, tā tavi pretinieki iepazīs tavu vārdu, lai tautas dreb tavā priekšā;
2kad tu dari šaušalas, ko mēs pat negaidījām, kad tu nāc lejā, no tavas klātienes līgojas kalni!
3Kopš senseniem laikiem ne auss to ir dzirdējusi, ne acs to ir redzējusi, ka būtu vēl cits Dievs, izņemot tevi, kas palīdz tiem, kas uz viņu paļaujas.
4Tu panācies pretī tiem, kas taisnību dara ar prieku, kas iet tavus ceļus, kas piemin tevi, – tu iedegies dusmās, jo mēs grēkojām, vienmēr mēs tādi bijuši – taču tiksim glābti!
5Mēs visi esam nešķīsti, visa mūsu taisnība kā sārņainas drānas, mēs visi novīstam kā lapas, mūsu vainas mūs aizrauj kā vējš.
6Nav neviena, kas piesauc tavu vārdu, kas būtu modrs, ka turētos pie tevis, – jo tu apslēp no mums savu vaigu un pamet mūs pašu vainās.
7Tu, Kungs, esi mūsu Tēvs! Mēs esam māls, un tu esi podnieks, mēs visi esam tavu roku darbs!
8Nedusmo, Kungs, tik ļoti, ne uz visiem laikiem piemini vainu, jel uzlūko – mēs visi esam tava tauta!
9Tavas svētās pilsētas kļuvušas par tuksnesi – Ciāna kļuvusi par tuksnesi, Jeruzāleme par izpostījumu!
10Mūsu svēto un diženo namu, kur tevi slavēja mūsu tēvi, nodedzinājusi uguns, visas mūsu jaukās vietas nu drupās!
11Kungs, vai par visu šo tu nekā neteiksi, vai klusēsi, vai vēl mūs apspiedīsi?!