1Vēstījums par Damasku. Redzi, Damaska vairs nebūs pilsēta, tā kļūs par drupu kaudzi!
2Pamestas Aroēras pilsētas, tās tiks ganāmpulkiem – tie tur gulšņās, un neviens tos nepadzīs!
3Efraima nocietinājumi būs pagalam, un Damaskas ķēnišķība, un Arāma atlikums – tie būs kā Israēla dēlu gods! – saka Pulku Kungs.
4“Tajā dienā būs tā – izsīks Jēkaba godība, un izdils viņa miesas tauki!
5Tad būs itin kā pļāvējam, vācot vēl nenobriedušu labību un rokām izberžot graudus, itin kā vārpas lasot Refāiešu ielejā!
6Kad kratīs olīvkoku, tad atstās paliekam divas trīs olīvas pašā galotnē, četras piecas visaugstākajos zaros!” saka Kungs, Israēla Dievs.
7Tajā dienā raudzīsies cilvēks uz savu Radītāju un viņa acis uz Israēla svētumu lūkosies!
8Vairs neskatīsies uz altāriem, kas paša rokām taisīti, uz to, kas paša pirkstiem darināts, nepavērsies – ne uz ašērām, ne uz saules stabiem!
9Tajā dienā viņa varenās pilsētas kļūs par mežājiem un skrajumiem, tās tie pametīs Israēla dēlu dēļ, tās kļūs par izpostījumu!
10Jo tu aizmirsi savas glābšanas Dievu, sava spēka klinti tu neatcerējies, tādēļ – kaut stādīji tīkamus stādus, sadīga sveši dzinumi!
11Todien, kad stādīji, gan iežogoji, no rīta sēji un kopi tos – bet raža ir prom sāpju dienā, kad nāks smaga sērga!
12Vai! – Ļaužu pulks jau dārd šurp, kā ūdeņi krāc, tie dimd, un tautu troksnis kā vareni ūdeņi krāc!
13Tautas kā daudzi ūdeņi krāc, gan viņš tās atsviedīs atpakaļ, padzīs tālu projām – kā vēja dzenātas pelavas kalnos, vēja virpuļa dzītas!
14Pret vakaru, redzi, jau briesmas! Pirms nāk rīts, viņa vairs nebūs! Tā ir mūsu laupītāja daļa, tā kritusi tam, kas mūs aplaupa!