1Tad viņš cēlās un devās prom, bet Jonatāns atgriezās pilsētā.
2Dāvids ieradās Nobā pie priestera Ahīmeleha, un Ahīmelehs iztrūcies iznāca Dāvidam pretī un jautāja: “Kādēļ tu esi viens un neviens nav tev līdzi?”
3Dāvids teica priesterim Ahīmeleham: “Ķēniņš man uzticēja kādu lietu un piekodināja: neviens nedrīkst zināt, kur es tevi sūtu un ko esmu tev pavēlējis! Bet ar puišiem man sarunāts kādā vietā.
4Nu, kas tev ir pie rokas? Dod man piecas maizes vai kas nu tev atrodas.”
5Priesteris atbildēja Dāvidam: “Parastas maizes man nav, vienīgi svētā maize – ja vien puiši būtu atturējušies no sievietēm…”
6Dāvids atbildēja priesterim: “Sievietes mums bijušas liegtas vienmēr, kad es kur dodos, un puišu rīki ir svēti arī ikdienas ceļos – un šodien vēl jo vairāk tā maize mūsos paliks svēta.”
7Tad priesteris deva viņam svētumu, jo tur nebija citas maizes kā vien upurmaizes, kas ņemamas no Kunga galda, lai noliktu karstu maizi, kad iepriekšējā noņemta.
8Un tur bija kāds vīrs no Saula kalpiem, kas todien bija aizkavējies Kunga priekšā, edomietis Doēgs, Saula ganu virsnieks.
9Dāvids jautāja Ahīmeleham: “Vai tev nav pie rokas kāds šķēps vai zobens – savu zobenu vai citus ieročus neesmu paņēmis, jo ķēniņa lieta bija steidzama!”
10Priesteris atbildēja: “Redzi, filistieša Goliāta zobens, viņu tu nokāvi Ēlas ielejā, tas ietīts apmetnī aiz efoda. Ņem to, ja gribi, izņemot to, nekā cita te nav!” Un Dāvids teica: “Otra tāda nav! Dod man to!”
11Tajā pašā dienā Dāvids bēga no Saula pie Gatas ķēniņa Ahīša.
12Ahīša kalpi teica viņam: “Vai šis nav Dāvids, viņu ķēniņš? Vai tad ne par šo viņi dejodami dzied: Sauls kāva tūkstošus, Dāvids – desmitiem tūkstošu!”
13Dāvids ieklausījās šajos vārdos, un viņam uznāca bailes no Gatas ķēniņa Ahīša.
14Viņš tēloja viņu priekšā, rāvās kā traks viņu rokās – spēra pa vārtiem un slienāja bārdā.
15Ahīšs teica saviem kalpiem: “Jūs taču redzat, ka tas vīrs ir traks! Kāpēc jūs atvedāt viņu pie manis?
16Vai man trūkst trako, ka jūs vēl šo esat atveduši, lai tas šeit pie manis ārdītos? Vai tādam jānāk manā mājā?”