1Tad Dāvids steidzās prom no Najotas Rāmā un, atnācis pie Jonatāna, jautāja: “Ko esmu darījis, ko esmu noziedzies vai grēkojis pret tavu tēvu, ka viņš tīko pēc manas dzīvības?”
2Jonatāns tam sacīja: “Pasargi, Dievs! Tev nebūs jāmirst. Mans tēvs neko nedarīs – ne lielu, ne mazu, man to neatklājis. Kāpēc lai mans tēvs no manis to slēptu? Tas nevar būt!”
3Bet Dāvids atkal teica un zvērēja: “Tavs tēvs droši zina, ka esmu guvis tavu vēlību, un viņš domā: Jonatānam tas nav jāzina, lai viņš nebēdātos. Tiešām, dzīvs Kungs un dzīva tava dvēsele! – man līdz nāvei ir tikai viens solis.”
4Un Jonatāns teica Dāvidam: “Es tavā labā darīšu, ko vien vēlies!”
5Tad Dāvids sacīja Jonatānam: “Redzi, rīt ir jauns mēness, kad man katrā ziņā jāsēžas ar ķēniņu pie viena galda, bet tu laid mani, un es paslēpšos uz lauka līdz trešās dienas vakaram.
6Ja tavs tēvs ievēros, ka neesmu klāt, saki: Dāvids man ļoti lūdzās, ka viņš varētu aizskriet uz Betlēmi, savu pilsētu, jo visai dzimtai tur ir gadskārtējā upurēšana.
7Ja viņš saka: labi, – tad tavs kalps ir drošībā, bet, ja viņš niknumā aizsvilstas, tad zini, ka viņam padomā ļauns.
8Tad izrādi laipnību savam kalpam, jo tu esi saistījies ar savu kalpu Kunga derībā. Ja esmu vainīgs, tad nonāvē mani pats – kāpēc gan tev vest mani pie sava tēva?!”
9Jonatāns teica: “Pasargi, Dievs! Ja es manītu, ka manam tēvam padomā darīt tev ļaunu, un tev to nestāstītu!”
10Dāvids teica Jonatānam: “Ja tēvs tev bargi atcirtīs, kurš man to pastāstīs?”
11Jonatāns teica Dāvidam: “Nāc, iziesim laukā!” Un viņi abi izgāja uz lauka.
12Tur Jonatāns teica Dāvidam: “Kungs, Israēla Dievs, ja līdz šim laikam rīt vai parīt es izdibināšu no sava tēva, ka viņš labvēlīgs Dāvidam, vai tad es nesūtīšu pie tevis ar ziņu?
13Lai Kungs dara Jonatānam tāpat un vēl vairāk! Bet, ja mans tēvs gribēs tev darīt ļaunu, es došu tev ziņu un sūtīšu tevi projām – tad ej ar mieru, un Kungs būs ar tevi, kā viņš bija ar manu tēvu!
14Un tu, ja es vēl būšu dzīvs, vai tu neparādīsi man Kunga žēlastību, ka es nemirstu!
15Tu neatrausi savu žēlastību manam namam nemūžam, arī tad ne, kad Kungs no zemes virsas iznīdēs visus Dāvida ienaidniekus.”
16Un Jonatāns noslēdza derību ar Dāvida namu, sacīdams: “Kungs atprasīs no Dāvida ienaidniekiem!”
17Jonatāns vēlreiz nozvērināja Dāvidu pie viņu mīlestības, jo viņš to mīlēja kā savu dzīvību.
18Jonatāns viņam teica: “Rīt ir jauns mēness, ja tava vieta būs tukša, to ievēros,
19bet parīt steidz lejā uz to vietu, kur tu slēpies toreiz, un paliec pie Ezela akmens.
20Es izšaušu trīs bultas uz tā pusi, it kā es šautu mērķī.
21Tad es teikšu zēnam: ej, sameklē bultas! – Ja es saku zēnam: re, bultas ir šaipus tevis, paņem tās! – tad nāc, jo tu esi drošībā un tev nekas nedraud. – Dzīvs Kungs! –
22Bet, ja es puikam teikšu: re, bultas ir aiz tevis, tad ej, jo Kungs tevi sūta projām.
23Bet par to, ko mēs runājām, tu un es, redzi, Kungs starp mani un tevi uz mūžiem!”
24Dāvids paslēpās uz lauka. Iestājās jauns mēness, un ķēniņš sēdās pie mielasta.
25Ķēniņš, kā parasti, apsēdās savā vietā uz sēdekļa pie sienas, Jonatāns piecēlās, un Abnērs apsēdās blakus Saulam, bet Dāvida vieta palika tukša.
26Todien Sauls neko neteica, jo domāja, ka tam kaut kas atgadījies un viņš nav šķīsts – droši vien vēl nav šķīstījies.
27Bet nākamajā, jauna mēness otrajā dienā Dāvida vieta atkal bija tukša. Tad Sauls teica savam dēlam Jonatānam: “Kādēļ Jišaja dēls nav nācis uz mielastu ne vakar, ne šodien?”
28Jonatāns atbildēja Saulam: “Dāvids mani lūgtin lūdza, ka varētu iet uz Betlēmi.
29Viņš teica: jel laid mani, jo mūsu dzimtai šajā pilsētā ir upurēšana, un mans brālis pieteica, ka man tur jābūt. Tad nu, ja esmu guvis tavu vēlību, es aiztecēšu apraudzīt savus brāļus, – tāpēc viņš nav ieradies pie ķēniņa galda.”
30Sauls iedegās dusmās pret Jonatānu un teica: “Tu samaitātās tiepīgās sievas dēls! Domā, es nezinu, ka tu esi izvēlējies Jišaja dēlu par kaunu sev un par kaunu savas mātes klēpim!
31Kamēr vien Jišaja dēls dzīvo uz zemes, nepastāvēsi ne tu, ne tava valdīšana! Tagad sūti pēc viņa un atved pie manis, jo viņš ir parādā nāvei!”
32Jonatāns sacīja savam tēvam Saulam: “Kāpēc viņam jāmirst, ko viņš nodarījis?!”
33Bet Sauls svieda uz viņu šķēpu, lai nodurtu, un Jonatāns saprata, ka viņa tēvs ir gatavs nonāvēt Dāvidu.
34Degdams dusmās, Jonatāns piecēlās no galda un neko neēda šajā jauna mēness otrajā dienā, jo bija satriekts par Dāvidu un to, ka tēvs viņu tā apkaunojis.
35No rīta Jonatāns izgāja uz lauka, kā bija norunāts ar Dāvidu, un viņam līdzi bija mazs zēns.
36Viņš teica zēnam: “Skrien sameklē bultas, kuras es šaušu.” Zēns aizskrēja, un viņš izšāva bultu tam pāri.
37Kad zēns nonāca tur, kur bija Jonatāna izšautā bulta, Jonatāns sauca zēnam: “Vai bulta nav aiz tevis?”
38Un Jonatāns sauca zēnam nopakaļ: “Ātrāk! Pasteidzies! Neapstājies!” Jonatāna zēns salasīja bultas un atgriezās pie sava kunga.
39Zēns nesaprata neko, vienīgi Jonatāns un Dāvids zināja, kas par lietu.
40Jonatāns atdeva ieročus zēnam un sacīja: “Ej, nes tos uz pilsētu.”
41Kad zēns bija aizgājis, no slēptuves dienvidu pusē piecēlās Dāvids, krita uz sava vaiga pie zemes un klanījās trīs reizes. Viņi skūpstīja viens otru un raudāja, un Dāvids raudāja nevaldāmi.
42Jonatāns teica Dāvidam: “Ej ar mieru! Mēs abi esam zvērējuši Kunga vārdā: Kungs lai ir starp mani un tevi, starp maniem pēcnācējiem un taviem pēcnācējiem – tas paliek mūžīgi!”