1Dieva vīra Mozus lūgšana. Mans Kungs, tu esi bijis mums mājoklis audžu audzēs!
2Pirms kalni dzima un pirms tu dzemdēji zemi un pasauli, no mūžiem līdz mūžiem tu – Dievs!
3Tu cilvēku putekļiem atdod un saki: dodieties atpakaļ, cilvēku bērni! –
4Jo tūkstoš gadi tavās acīs kā vakardiena, kas prom, kā sardzes laiks, kas naktī.
5Tu izlej miegu pār tiem, no rīta – tie zāle, kas tvīkst,
6no rīta tā zeļ, tad tvīkst, līdz vakaram novīst un kalst.
7Tā mēs nīkstam tavās dusmās, un tavs naids mūs iztrūcina,
8visas mūsu apgrēcības tavā priekšā, mūsu noslēpumi – tava vaiga gaismā,
9viss mūsu mūžs tavās dusmās pagaist, mūsu gadi kā nopūta zūd.
10Mūsu mūžs – septiņdesmit gadu vai, kurš visai stiprs, astoņdesmit gadu, viss šis laiks – pūles un posts, garām ir, un – lidojam prom!
11Kas zina tavu dusmu spēku un tavu bardzību, kā tevi bijāt?
12Māci mums skaitīt mūsu dienas, ka dabūjam gudru sirdi!
13Jel atgriezies, Kungs! Cik ilgi vēl? Apžēlojies par saviem kalpiem!
14Dari mūs sātus no rīta ar savu žēlastību, tad līksmosim un priecāsimies ik dienas!
15Tik dienu mūs priecē, cik tu mūs sāpināji, tik gadu, cik piedzīvojām ļaunu!
16Lai tavi kalpi redz tavus darbus un tavu godību – viņu bērni!
17Lai mana Kunga, mūsu Dieva, jaukums pār mums! Liec mūsu roku pūliņiem izdoties, mūsu roku pūliņiem – izdoties!