1Ezrāhieša Ētāna psalms.
2Par Kunga žēlastību dziedāšu mūžos, es vēstīšu audžu audzēm par tavu uzticību!
3Es teicu: tava žēlastība celta uz mūžiem, debesīs nolikta tava uzticība. –
4Es slēdzu derību ar savu izredzēto, es zvērēju Dāvidam, savam kalpam:
5uz mūžiem es iedibināšu tavu dzimumu un celšu uz audžu audzēm tavu troni! –
6Debesīs slavē tavus brīnumus un tavu uzticību svēto pulkā,
7jo kurš padebešos līdzīgs Kungam, kurš ir kā Kungs starp dievu dēliem?
8Dievs, bijāts svēto sapulcē, liels un baiss visiem, kas apkārt!
9Kungs, Pulku Dievs, – kurš ir kā tu? Varenais Kungs, tava uzticība – ap tevi!
10Tu valdi pār lepno jūru – kad tā slej viļņus, tu rāmini tos!
11Tu satrieci lepno kā līķi, ar stipru elkoni svaidīji naidniekus.
12Tev debesis un tev zeme, zemes virsa un viss uz tās – tu esi tās dibinājis.
13Ziemeļus un dienvidus tu esi radījis, Tābors un Hermons gavilē tavu vārdu.
14Tev elkonis varens, stipra tev roka, pacelta tava labā roka!
15Taisnība un tiesa – tava troņa pamats, žēlastība un patiesība iet tev pa priekšu.
16Svētīta tauta, kas gavilēt prot, – Kungs, tava vaiga gaismā tie staigā,
17tavu vārdu tie dzied augu dienu un tavu taisnību tie cildina,
18jo viņu spēka rota – tu, un tava vēlība mūs stiprina!
19Jo no Kunga – mūsu vairogs, no Israēla Svētā – mūsu ķēniņš!
20Reiz tu runāji parādībā, saviem uzticīgajiem tu teici: es palīdzēju varonim, es paaugstināju izredzēto tautā!
21Es atradu Dāvidu, savu kalpu, ar savu svēto eļļu es svaidīju viņu –
22mana roka to balstīs vienumēr, un mans elkonis stiprinās viņu!
23Nepieveiks naidnieks viņu, un ļaundaris viņu nepazemos –
24es satriekšu pretiniekus viņa priekšā un tos, kas viņu nīst, es sadragāšu.
25Mana uzticība un žēlastība ar viņu, un ar manu vārdu viņš stiprumā augs.
26Es likšu pār jūru viņa roku un pār upēm viņa labo roku.
27Viņš sauks man: tu – mans Tēvs, mans Dievs, mana glābiņa klints!
28Tiešām es viņu darīšu par savu pirmdzimto, par visaugstāko starp zemes ķēniņiem.
29Mūžam ar viņu būs mana žēlastība un mana derība ar viņu stipra.
30Uz laikiem esmu nolicis viņa dzimumu un viņa troni – kamēr debesis stāvēs.
31Ja viņa dēli atmetīs manu bauslību un nepildīs manas tiesas,
32ja manus likumus tie pārkāps un manus baušļus neņems vērā,
33es sodīšu ar rīksti viņu pārkāpumu un ar sērgu viņu vainu!
34Bet viņam es neatraušu savu žēlastību un nepievilšu savu uzticību,
35savu derību es nepārkāpšu, ko esmu teicis, es nemainīšu,
36reiz esmu zvērējis pie sava svētuma – vai es Dāvidam melotu?!
37Viņa dzimums mūžam būs un viņa tronis kā saule man priekšā,
38kā mēness uz mūžiem, kā patiess liecinieks padebešos! –
39Bet nu tu viņu atmet un atraidi un skaisties uz savu svaidīto,
40tu lauz derību ar savu kalpu, tu vārti zemē viņa kroni,
41tu sašķel visus viņa vaļņus, sagāz viņa cietokšņus gruvešos,
42ik garāmgājējs viņu aplaupa, kaimiņiem viņš par apsmieklu,
43tu cel viņa pretinieku labo roku, tu priecē visus viņa naidniekus,
44tu atcērt viņa zobena asmeni un nebalsti viņu kaujā,
45tu esi atņēmis viņa spožumu un viņa troni nogāzis zemē,
46apcirpis viņa jaunības dienas, apklājis viņu ar kaunu.
47Cik ilgi vēl, Kungs? Vai mūžam tu slēpsies? Vai kā uguns degs tavs naids?
48Atceries, cik man mūža – tik dvesmai tu radījis visus cilvēkbērnus!
49Kurš cilvēks dzīvo un neredz nāvi, un paglābjas no šeola varas?
50Kur tava senā žēlastība, mans Kungs, ko zvērēji Dāvidam savā uzticībā?
51Atceries, mans Kungs, tavu kalpu negodu, ko nēsāju krūtīs, no daudzām tautām!
52Kā apsmej tavi naidnieki, Kungs, kā tie apsmej tava svaidītā soļus!
53Lai slavēts Kungs mūžam! Patiesi un patiesi!