1Āsāfa psalms. Ieklausies, mana tauta, manā bauslībā! Sniedziet ausi, ka dzirdat, ko saku!
2Atvēršu līdzībām muti, stāstīšu mīklas no senseniem laikiem,
3ko esam dzirdējuši un turam prātā, kā mūsu tēvi mums stāstījuši.
4Mēs neslēpsim no viņu dēliem, izstāstīsim nākamai audzei Kunga slavu un viņa varu, un brīnumus, ko viņš darījis.
5Viņš noteica liecību Jēkabā un bauslību nolika Israēlam, un pavēlēja mūsu tēviem, lai tie māca to saviem dēliem,
6lai zina nākamā audze – dēli, kas vēl tikai dzims, lai aug un izstāsta saviem dēliem –
7ka tie paļaujas uz Dievu un neaizmirst Dieva darbus, un ievēro viņa baušļus,
8lai nav tādi kā viņu tēvi – spītnieku un dumpinieku audze, audze ar gļēvām sirdīm, kuras gars nebija uzticīgs Dievam.
9Efraima dēli, bruņotie loka šāvēji, apcirtās bēgt sadursmes dienā –
10tie lauza derību ar Dievu, viņa bauslībā atteicās staigāt
11un aizmirsa viņa darbus un brīnumus, ko viņš tiem rādījis.
12Viņu tēvu priekšā viņš darīja brīnumu Ēģiptes zemē, Coanas laukā –
13viņš šķēla jūru un izlaida tos cauri, uzmetis ūdeņus kā gubu,
14un veda tos dienā mākonim līdzi un visu nakti uguns gaismā,
15un šķēla klintis tuksnesī, un dzirdīja kā no dzīles – papilnam,
16un izdzina strūklas no klints, un ūdeņiem lika tecēt kā upēm.
17Bet atkal tie grēkoja pret viņu, izkaltušā zemē dumpojās pret Visuaugsto,
18tīšām tie pārbaudīja Dievu – tie prasīja ēst, kas tiem kāro,
19tie izrunājās pret Dievu, tie teica: vai jaudās Dievs klāt tuksnesī galdu?
20Viņš sita gan klinti, un šļācās ūdens un straumes vēlās; vai arī maizi viņš jaudās dot, vai sagādās gaļu savai tautai? –
21Kad Kungs to dzirdēja, viņš noskaitās, un uguns iedegās pret Jēkabu, un dusmas sacēlās pret Israēlu,
22jo tie neticēja Dievam un nepaļāvās, ka viņš tos izglābs!
23Tad viņš pavēlēja mākoņiem augšā un debesu durvis atdarīja,
24viņš lika līt pār tiem mannai, ko ēst, un debesu labību deva tiem.
25Cilvēks ēda maizi, ko tik varenie ēd, – viņš barību sūtīja tiem papilnam,
26viņš izdzina austreni debesīs, viņa spēks izlaida dienvidvēju,
27viņš lika gaļai kā pīšļiem birt un spārnotiem putniem kā jūras smiltīm.
28Viņš lika tiem krist viņu nometnē ap viņu mitekļiem,
29viņi ēda un pieēdās ļoti – ko tie kāroja, viņš tiem deva!
30Pirms tie atrāvās no sava kāruma – vēl ēdiens tiem mutē –,
31Dieva dusmas cēlās pret tiem, un viņš kāva brangākos no tiem, Israēla jaunekļus gāza zemē.
32Vienalga, tie grēkoja vēl, tie nenoticēja viņa brīnumiem!
33Viņš lika to dienām pazust dvesmā un to gadiem – baismā!
34Kad viņš tos kāva, tie sāka alkt viņa – tie atgriezās un meklēja Dievu,
35tie atcerējās, ka Dievs – viņu klints, ka Dievs, Visuaugstais, viņu izpircējs.
36Bet tie vīla viņu savām mutēm, un savām mēlēm tie meloja viņam,
37to sirdis nebija viņam drošas, tie nebija uzticīgi viņa derībai,
38bet viņš, līdzcietīgais, piedeva pārkāpumu un neizpostīja. Cik reižu viņš savaldīja savas dusmas un nedeva vaļu visam naidam!
39Viņš atcerējās, ka tie ir miesa – vējš, kas aizskrien un neatgriežas!
40Cik dumpojās tie pret viņu tuksnesī, sāpināja viņu tukšatnē!
41Jau atkal tie pārbaudīja Dievu, Israēla svēto tie apšaubīja,
42tie neatcerējās viņa roku, kas reiz tos atpirka no naidnieka,
43kad viņš rādīja Ēģiptē savas zīmes un savas mīklas Coanas laukā.
44Viņš pārvērta asinīs turienes teces, ka no savām straumēm tie nedabū dzert,
45tiem uzlaida spietu, kas tos ēda, un vardes, kas tos izpostīja,
46atdeva spradžiem viņu ražu un viņu pūliņus siseņiem,
47ar krusu nokāva viņu vīnadēstus un viņu vīģu kokus ar salnu,
48nodeva krusai viņu lopus un viņu ganāmpulkus zibeņiem,
49uzlaida tiem savu dusmu svelmi – naidu, niknumu un postu – ļaunuma vēstnešu pulku,
50sataisīja ceļu savām dusmām, neaiztaupīja tos nāvei, viņu dzīvības sadzina mērim,
51kāva visus pirmdzimtos Ēģiptē – vīrišķības pirmziedu Hāma teltīs!
52Viņš dzina kā avis savu tautu, veda to tuksnesī kā ganāmpulku,
53vadīja tos droši, un tie nebijās, bet to naidniekus pārklāja jūra.
54Viņš ieveda tos savās svētajās robežās, pie kalna, ko guva viņa labā roka,
55viņš izdzina tautas to priekšā, ar mērauklu nomērīja tiem viņu daļu, teltīs nometināja Israēla ciltis.
56Bet tie pārbaudīja visaugsto Dievu un dumpojās pret viņu, viņa liecības neņēma vērā –
57tie novērsās, pievīla kā viņu tēvi, tie atspruka kā vaļīgs loks!
58Tie dusmoja viņu ar savām augstienēm, ar saviem elkiem tie viņu kaitināja –
59izdzirda Dievs un apskaitās, un pavisam atmeta Israēlu!
60Viņš pameta savu mājokli Šīlo – telti, kur viņš mita cilvēku vidū,
61viņš atdeva gūstā savu spēku un savu godību naidnieka rokā,
62viņš sadzina zobenam savu tautu, uz savu mantojumu viņš saniknojās.
63To jaunekļus aprija uguns, to jaunavām nebija kāzu dziesmu,
64to priesteri krita no šķēpa, to atraitnēm nebija raudu dziesmu.
65Un modās Kungs kā no miega, kā spēkavīrs klaigādams vīna skurbumā,
66savu naidnieku pakaļas viņš sita trumiem – mūžīgu negodu viņš uzkrāva tiem!
67Viņš atmeta Jāzepa telti un Efraima cilti neizraudzījās –
68viņš izraudzījās Jūdas cilti, Ciānas kalnu, kuru viņš mīl,
69viņš cēla sev svētnīcu – kā debesis augstu, kā zeme, ko viņš uz mūžiem dibinājis,
70viņš izvēlējās Dāvidu sev par kalpu un ņēma to no avju aplokiem,
71no avju takām viņš to atveda ganīt Jēkabu, viņa tautu, un Israēlu, viņa mantojumu,
72tas viņus ganīja ar krietnu sirdi un ar prasmīgu roku vadīja viņus.