1Ko gan iedomā tautas, kas sazvērējušās, un ciltis prāto tik tukšu vien?
2Sastājušies pasaules ķēniņi, vadoņi sadevušies kopā pret Kungu un viņa svaidīto:
3nomauksim viņu jūgu un nometīsim viņu virves!
4Kas debesīs sēž, pasmejas, Kungs izzobo tos,
5tad uzrunā tos savās dusmās un savā niknumā iztrūcina,
6jo – es iecēlu savu ķēniņu pār Ciānu, savu svēto kalnu!
7Paudīšu Kunga lēmumu – viņš sacīja man: tu esi mans dēls, šodien es tevi dzemdināju!
8Lūdz mani, un es došu tev tautas par mantojumu, par īpašumu pasaules malas –
9tu tās satrieksi ar dzelzs spieķi, kā podu tās šķēpelēs sadauzīsi!
10Tad nu, ķēniņi, esiet gudri, ņemieties prātu, zemes soģi,
11kalpojiet Kungam bijādami un līksmojiet drebēdami,
12skūpstiet šķīstībā, ka viņš nedusmojas – tad jums pēkšņi iet bojā: gan ātri iedegas viņa dusmas! Svētīti visi, kas pie viņa tveras!