1Gudrība uzcēla savu namu, uzcirta tam septiņus stabus,
2kāva lopus, jauca vīnu, tad uzklāja mielasta galdu
3un izsūtīja kalpones; nu viņa sauc no augšpilsētas augstumiem:
4kas vientiesis, lai nāk šurp! – Bezprāšiem viņa saka:
5nāciet, ēdiet manas maizes, padzerieties vīna, ko es jaucu!
6Pametiet vientiesību – tad būsiet dzīvi! Staigājiet saprašanas ceļu!
7Kas bezkauņu rāj, tas dabū negodu, kas ļaundari pamāca, tam – paļas.
8Nemāci bezkauņu, jo tas nīdīs tevi, pamāci taisno, un tas mīlēs tevi.
9Dod gudrajam – būs vēl gudrāks, māci taisno – tas pieņemsies zināšanā.
10Gudrības sākums ir bijāt Kungu, un zināt Svēto ir saprašana.
11Manī tiks vairotas tavas dienas un pielikti tev mūža gadi.
12Ja tu gudrs – tu gudrs pats sev, ja tu pulgo, vien tev to nest.
13Muļķība – ķildīga sieva, vientiese, kurai nerūp nenieka,
14tā sēž pie sava nama sliekšņa, augšpilsētā nosēžas krēslā,
15sauc tiem, kas garām iet, kas steidzas savos ceļos:
16kas vientiesis, lai nāk šurp! – Bezprāšiem viņa saka:
17zagts ūdens – cik salds, un slepena maize ir tīkama!
18Un tas nezina, ka viņas viesi ir ēnas šeola ielejās.