1Vai gudrība nesauc, vai sapratne neceļ balsi?
2Kalna galā ceļa malā, krustcelēs tā stājas,
3pie vārtiem, kas pilsētā ved, vārtu ejā tā kliedz:
4jums, vīri, es saucu, es runāju uz cilvēkdēliem –
5ņemieties jūs, vientieši, prātu un jūs, muļķi, gūstiet saprašanu,
6klausieties, es runāšu cildenas lietas, kas nāk man pār lūpām, tas – pareizs!
7Patiesība pie manām aukslējām, riebj manām lūpām negantība,
8taisns viss, ko teic mana mute, nav tur nekā greiza vai viltīga –
9viss tur taisns tādam, kas saprot, un pareizs tam, kas atradis zināšanu!
10Ņemiet manu mācību, ne sudrabu un labāk zināšanu, ne izcilu zeltu,
11jo gudrība labāka par pērlēm – nekas, ko tu vēlētos, nebūs tai līdzīgs!
12Es, gudrība, mītu atjautai blakus, ar mani ir zinības un izmanība.
13Bīties Dieva ir – nīst ļaunu! Lepnību, augstprātību un ļaunas gaitas, un nešķīstu muti es nīstu!
14Man padoms un gudra ziņa, es – saprašana, man spēks!
15Ar mani ķēniņi valda un valdoņi taisnību lemj,
16ar mani augstmaņi valda un dižciltīgie – visi taisnie soģi!
17Kas mani mīl, tos es mīlu, kas mani meklē, tie mani atradīs.
18Bagātība un gods nāk man līdzi, augoša manta un taisns guvums.
19Mani augļi labāki par zeltu, par tīru zeltu, un mana raža – par izcilu sudrabu.
20Taisnības ceļu es staigāju, turos pie patiesības takām,
21es dāvāju pārticību tiem, kas mani mīl, un viņu mantnīcas pildu.
22Kungs mani radīja, sākdams savas gaitas, es viņam senākā – no tiem laikiem!
23Mūžsen es darināta, iesākumā – vēl pirms zemes!
24Kad vēl nebija dzelmes, es dzimu, kad nebija avotu, grūsnu ūdens,
25pirms kalni bija guldīti, pirms pauguri – es dzimu,
26kad viņš vēl nebija taisījis ne zemi, ne āres, ne pasaules pīšļus!
27Kad viņš uzlika debesis, es biju klāt, kad novilka apvārsni dzelmei pāri,
28kad darīja stiprus mākoņus augšā un spēcināja avotus dzelmē,
29kad nolika jūrai robežu un ūdeņi stājās, kur viņš lika, kad nosprauda zemes pamatus,
30tad es biju viņam līdzās kā darbiniece un iepriecinājums diendienā, es līksmojos viņa priekšā vislaik,
31es līksmojos viņa pasaules lokā un mans prieks – ar cilvēka dēliem.
32Un nu, dēli, klausieties manī – svētīts, kas staigā manus ceļus! –
33Uzklausiet pamācības un topiet gudri – neatmetiet tās!
34Svētīts, kas klausās manī, kas diendienā gaida pie manām durvīm,
35jo, kas rod mani, rod dzīvību un iemanto labvēlību no Kunga!
36Bet, kas mani atmet, dara sev pāri – tie, kas nīst mani, mīl nāvi!