1Redzi, pāri kalniem jau vēstnesis nāk un vēstī mieru – svini savus svētkus, Jūda, ar dāsniem solījumu upuriem, tad nelietis vairs nekad neies tev cauri – tas iznīdēts pavisam!
2Pret tevi nāk dzenātājs, liec sardzi, uzmani ceļu, joz gurnus, vareni saņemies spēka!
3Jo Kungs atgriezīsies pie Jēkaba lepnuma, pie Israēla lepnuma – kaut laupītāji laupījuši, pazares aplauzuši!
4Viņa stipro vairogs ir sarkans, purpurā tērpti viņa spēkavīri, uguņo ratu bruņas kā dienā, kad taisītas, un šķēpi zib vien!
5Ielās rati triecas, pa laukumiem trauc – kā lāpas, kā zibeņi skrien!
6Karavadoņus sauc, bet tie iedami klūp, tie steidz uz mūriem, bet tur jau mūrsitis nolikts!
7Upju vārti ir vaļā, pils izļodzījusies!
8Tā nolemts – izģērbta un aizvesta! Tās meitas gaužas dūju mēlēm un sit sev pie sirds!
9Ninive bija kā ūdens klajumi kopš savas pirmās dienas, nu iztek tukša! Stāviet, stāviet! – Taču neviens nenāk atpakaļ!
10Laupiet sudrabu, laupiet zeltu! – bez gala te sataisīts visādas godības un dārgu mantu!
11Ietukšīts, pustukšīts, iztukšīts, sirds ļimst un ceļi ļogās, visiem pakaļas trīc, un katram bāls vaigs!
12Kur tagad lauvu miga, kur tagad lauvēni klaiņā – tur lauva ar lauvēniem staigāja un lauvēnus neviens neaiztika?!
13Lauva plosīja, mazuļiem bija gana, priekš lauvenēm pieplēsts pulka, pilna miga plosītas gaļas un midzenis – laupījuma!
14“Redzi, es esmu pret tevi,” saka Pulku Kungs, “es dedzināšu ratus, ka kūpēs vien, zobens aprīs tavus lauvas, uz zemes es iznīdēšu tavu medījumu, vairs nedzirdēs tavu vēstnešu balsis!”