1Jel klausieties, ko runā Kungs! – Celies, izsaki savu prasību kalniem, un lai pakalni uzklausa tevi!
2Klausieties, kalni, Kunga prasību un jūs, nesatricināmie zemes balsti! Kunga prasība ir pret viņa tautu, pret Israēlu viņš ceļ apsūdzību!
3“Mana tauta, ko esmu tev nodarījis, kā esmu tevi apgrūtinājis? – Atbildi man!
4Es izvedu tevi no Ēģiptes zemes, no vergu nama izpirku tevi un sūtīju tev pa priekšu Mozu, Āronu un Mirjāmu!
5Jel atceries, mana tauta, ko ieteica Bālāks, Moāba ķēniņš, un ko viņam atbildēja Bileāms, Beora dēls. No Šitīmas līdz pat Gilgālai tev jāsaredz Kunga taisnīgie darbi!”
6Ar ko lai nāku Kunga priekšā? Kā man zemoties augstajam Dievam? Vai man nākt ar sadedzināmajiem upuriem, ar gadu veciem teļiem?
7Vai Kungam patiksies tūkstoši aunu un desmitiem tūkstošu eļļas straumju? Vai man pirmdzimtais jāatdod par savu pārkāpumu, manas miesas auglis par manas dvēseles grēku?
8Viņš tev ir teicis, cilvēk, kas ir labs, ko Kungs no tevis prasa – spriest taisnu tiesu, mīlēt žēlastību, pazemībā staigāt ar Dievu.
9Kunga balss uzsauc pilsētai, – un ir gudri tavu vārdu bīties! – “Klausiet rīksti un to, kas tai pavēlējis!
10Vai nav joprojām ļaundara namā netaisna manta, sasodīts viltnieka mērs?
11Vai lai turu par šķīstiem sagrozītus svarus, nepareizus atsvarus somā?
12Turienes bagātnieki ir pilni varmācības, turienes iemītnieki runā melus, no viņu mēlēm nāk krāpšana vien!
13Tad arī es satriecu tevi ar slimību, iztukšoju par taviem grēkiem!
14Tu ēdīsi, bet negūsi sāta, tavs vidus būs tukšs! Tu nesīsi, bet nesaglabāsi, un, ko paglābsi, to es atdošu zobenam!
15Tu sēsi, bet nepļausi, tu spiedīsi olīvas, bet neiesvaidīsies ar eļļu, spiedīsi vīnogu sulu, bet vīnu nebaudīsi.
16Tiek ievēroti Omrī likumi un visi Ahāba nama darbi – jūs sekojat viņu padomam! Tādēļ es tevi atdodu izdeldēšanai, tavus iemītniekus – izsmieklam, un tu nesīsi manas tautas kaunu!”