1Viņš sāka uz tiem runāt līdzībās: “Kāds cilvēks iestādīja vīnadārzu, to iežogoja, ierīkoja vīnspaidu, uzcēla torni un izdeva dārzu vīnkopjiem, bet pats devās svešumā.
2Kad nāca laiks, viņš sūtīja pie vīnkopjiem kalpu, lai tas saņemtu daļu no vīnadārza augļiem.
3Bet viņi to sagūstīja un sasita, un sūtīja prom tukšā.
4Tad viņš sūtīja atkal citu kalpu pie tiem; arī viņu tie piekāva un pazemoja.
5Un viņš sūtīja vēl citu, un to viņi nonāvēja. Un vēl daudzus citus – dažus tie piekāva, bet citus nonāvēja.
6Viņam vēl bija palicis mīļotais dēls; to viņš sūtīja pēdējo, sacīdams: no mana dēla tie taču kaunēsies.
7Bet vīnkopji sacīja cits uz citu: šis ir mantinieks! Ejam, nonāvējam viņu, tad mantojums piederēs mums.
8Un tie viņu sagrāba un nonāvēja, un izmeta ārā no vīnadārza.
9Ko nu vīnadārza saimnieks darīs? Viņš nāks un nonāvēs vīnkopjus un izdos vīnadārzu citiem.
10Vai tad jūs neesat lasījuši Rakstos? – Akmens, ko nama cēlāji atmetuši, ir kļuvis par stūrakmeni;
11tas ir Kunga darbs un brīnums mūsu acīs.”
12Tie gribēja viņu sagūstīt, bet baidījās no ļaudīm. Tie noprata, ka viņš šo līdzību bija stāstījis par viņiem. Un, viņu atstājuši, tie aizgāja.
13Un tie sūtīja pie viņa dažus farizejus un Hēroda piekritējus, lai tie viņu pieķertu kādā vārdā.
14Tie nāca un viņam sacīja: “Skolotāj, mēs zinām, ka tu esi patiess un negribi nevienam izdabāt, jo tu neuzlūko cilvēka ārieni, bet māci patiesi Dieva ceļu. Vai ir atļauts cēzaram dot nodevas vai ne? Vai lai dodam vai nedodam?”
15Zinādams, ka tie izliekas, viņš tiem sacīja: “Kādēļ jūs mani izaicināt? Dodiet man vienu denāriju, es gribu to redzēt.”
16Tie to pasniedza. Un viņš tiem jautāja: “Kā attēls šis un kā uzraksts?” Un tie atbildēja: “Cēzara.”
17Tad Jēzus tiem sacīja: “Dodiet cēzaram, kas cēzaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Un tie brīnījās par viņu.
18Un saduķeji, kas noliedza augšāmcelšanos, nāca pie viņa un viņu izjautāja:
19“Skolotāj, Mozus mums ir rakstījis: ja kādam mirst brālis un atstāj sievu bez bērna, tad lai viņa brālis apņem šo sievu un dod pēcnācējus savam brālim.
20Bija septiņi brāļi; pirmais apņēma sievu un mirstot neatstāja pēcnācējus.
21Otrais viņu apņēma un nomira, arī neatstādams pēcnācējus; un tāpat trešais.
22Neviens no tiem septiņiem neatstāja pēcnācējus. Beigās nomira arī sieva.
23Tad nu augšāmcelšanās dienā, kad tie celsies augšā, kuram no tiem šī sieva piederēs? Jo visiem septiņiem tā bijusi sieva.”
24Un Jēzus tiem atbildēja: “Vai ne tādēļ jūs maldāties, ka nepazīstat ne Rakstus, ne Dieva spēku?
25Kad tie celsies augšām no mirušajiem, tie nedz precēs, nedz tiks precēti, bet būs kā eņģeļi debesīs.
26Bet par mirušajiem, ka tie taps uzmodināti, vai jūs Mozus grāmatā neesat lasījuši, kā Dievs pie ērkšķu krūma viņu uzrunāja: es esmu Ābrahāma Dievs un Īzaka Dievs, un Jēkaba Dievs? –
27Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs. Jūs stipri maldāties.”
28Kāds rakstu mācītājs pienācis klausījās viņus strīdamies. Dzirdēdams, cik viņš tiem labi atbild, tas jautāja viņam: “Kurš bauslis ir augstākais?”
29Jēzus atbildēja: “Augstākais ir: klausies, Israēl, Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs.
30Un mīli Kungu, savu Dievu, no visas sirds un no visas dvēseles, un ar visu prātu, un ar visu spēku.
31Otrs ir šis: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. – Par šiem augstāka baušļa nav.”
32Rakstu mācītājs viņam sacīja: “Pareizi, Skolotāj, tas ir tiesa, ko tu sacīji: viņš ir vienīgais, un cita nav kā vien viņš;
33un: to mīlēt no visas sirds un ar visu prātu, un ar visu spēku un savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu – tas ir vairāk nekā visi sadedzināmie un citi upuri.”
34Un Jēzus, redzēdams, ka tas gudri bija atbildējis, viņam sacīja: “Tu neesi tālu no Dieva valstības.” Un neviens vairs neuzdrošinājās viņu izjautāt.
35Mācīdams templī, Jēzus runāja: “Kādēļ rakstu mācītāji saka, ka Kristus ir Dāvida dēls?
36Pats Dāvids ir sacījis Svētā Gara spēkā: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies pie manas labās rokas, līdz es tavus ienaidniekus nolieku tev par kājsolu.
37Pats Dāvids sauc viņu par Kungu; kā viņš var būt Dāvida dēls?” Un lielais ļaužu pūlis viņā labprāt klausījās.
38Un viņš mācīdams runāja: “Sargieties no rakstu mācītājiem, kam patīk garos tērpos staigāt un tirgus laukumos tikt sveicinātiem,
39un sinagogās un mielastos ieņemt goda vietas.
40Tie aprij atraitņu namus un, lai izrādītos, ilgi lūdz Dievu – tie saņems bargāku sodu!”
41Un Jēzus, sēdēdams iepretim ziedojumu traukam, vēroja, kā ļaudis met naudu traukā. Daudzi bagātie meta daudz.
42Bet nāca nabadzīga atraitne un iemeta divas artavas – tas ir viens kvadrants.
43Un, pieaicinājis savus mācekļus, viņš tiem sacīja: “Patiesi es jums saku: šī nabadzīgā atraitne ir ziedojusi vairāk nekā visi pārējie, kas meta ziedojumu traukā.
44Jo tie visi ir ziedojuši no savas pārpilnības, bet viņa no savas trūcības ziedoja visu, kas tai bija, – visu savu iztiku.”