1Kad tie tuvojās Jeruzālemei, Bētfagei un Bētanijai pie Olīvkalna, viņš sūtīja divus savus mācekļus
2un tiem sacīja: “Dodieties uz ciemu, kas jūsu priekšā. Tur iegājuši jūs tūlīt atradīsit piesietu ēzelīti, uz kura vēl neviens cilvēks nav sēdējis. Atraisiet to un vediet šurp!
3Ja kāds jums jautās: kādēļ jūs tā darāt? – tad sakiet: Kungam to vajag, un tūlīt viņš to atsūtīs atpakaļ.”
4Un tie aizgāja un atrada ēzelīti, piesietu ārā pie durvīm, un to atraisīja.
5Kādi no tiem, kas tur stāvēja, viņiem jautāja: “Ko jūs darāt, kādēļ jūs atraisāt ēzelīti?”
6Un viņi atbildēja, kā Jēzus tiem bija teicis. Un tie viņus atlaida.
7Tie atveda ēzelīti pie Jēzus, uzsedza tam savas drēbes, un viņš sēdās tam virsū.
8Un daudzi izklāja uz ceļa savas drēbes, bet citi koku zarus, ko bija nocirtuši laukos.
9Un tie, kas gāja pa priekšu, un tie, kas sekoja, kliedza: “Ozianna, lai svētīts, kas nāk Kunga vārdā!
10Lai slavēta mūsu tēva Dāvida valstība, kas tuvojas! Ozianna augstībā!”
11Jēzus iegāja Jeruzālemē templī, un, kad viņš visu bija aplūkojis un bija jau vakara stunda, viņš ar tiem divpadsmit aizgāja uz Bētaniju.
12Nākamajā dienā, kad viņi izgāja no Bētanijas, Jēzum gribējās ēst.
13Ieraudzījis no tālienes salapojušu vīģes koku, viņš gāja pie tā, lai ko atrastu, un, nonācis pie tā, viņš neatrada nekā cita kā vien lapas, jo nebija vīģu laiks.
14Viņš uzrunāja to, sacīdams: “Lai nemūžam neviens vairs neēd augļus no tevis!” Un viņa mācekļi to dzirdēja.
15Tad viņi nonāca Jeruzālemē. Templī iegājis, viņš sāka dzīt ārā tos, kas templī pārdeva un pirka, un apgāza naudas mijēju galdus un baložu pārdevēju solus.
16Un viņš neļāva neko nest caur tempļa pagalmu.
17Viņš tos mācīja: “Vai nav rakstīts: mans nams tiks saukts par lūgšanas namu visām tautām? – Bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju midzeni.”
18To dzirdēja virspriesteri un rakstu mācītāji, un tie meklēja, kā viņu pazudināt, jo tie baidījās no viņa, tādēļ ka visi ļaudis apbrīnoja viņa mācību.
19Kad iestājās vakars, tie izgāja no pilsētas.
20Rīta agrumā garām iedami, tie redzēja vīģes koku nokaltušu līdz pat saknēm.
21Un Pēteris atcerējies sacīja viņam: “Rabi, redzi, vīģes koks, kuru tu nolādēji, ir nokaltis.”
22Jēzus viņiem atbildēja: “Ticiet Dievam!
23Patiesi es jums saku: ja kāds šim kalnam teiks: celies un meties jūrā! – un kas nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks tas, ko viņš saka, tad viņam tas arī notiks.
24Tādēļ es jums saku: visu, ko jūs lūdzat vai prasāt, ticiet, ka jūs to saņemsiet, un tas jums arī būs.
25Kad jūs nostājaties, lai Dievu lūgtu, piedodiet, ja jums ir kaut kas pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas ir debesīs, jums piedotu jūsu pārkāpumus.
26Bet, ja jūs nepiedosiet, arī jūsu Tēvs debesīs jūsu pārkāpumus jums nepiedos.”
27Tad tie atkal ieradās Jeruzālemē. Viņam templī staigājot, pie viņa pienāca virspriesteri, rakstu mācītāji un vecajie.
28Un tie viņam jautāja: “Kā varā tu to dari? Kas tev ir devis varu to darīt?”
29Jēzus tiem atbildēja: “Arī es jums uzdošu vienu jautājumu, un atbildiet man, tad es jums teikšu, kā varā es visu to daru.
30Jāņa kristība nāca no debesīm vai no cilvēkiem? Atbildiet man!”
31Un tie sprieda savā starpā: “Ko lai sakām? Ja sacīsim: no debesīm, – viņš teiks: kādēļ tad jūs neticējāt viņam?
32Vai lai sakām: no cilvēkiem?” Taču viņi baidījās no ļaudīm, jo visi par Jāni domāja, ka tas patiesi bijis pravietis.
33Un viņi Jēzum atbildēja: “Mēs nezinām.” Jēzus tiem sacīja: “Tad arī es jums neteikšu, kā varā es to daru.”