1Ja man dotu tuksnesī ceļinieku būdu, tad es pamestu savu tautu un no tiem aizietu, jo tie visi ir laulības pārkāpēji un krāpnieku pulks!
2“Tie trin savas mēles kā loka dzīslu, runā melus, ne patiesību, šai zemē tie vareni, jo no ļauna uz ļaunu tie iet un mani tie nepazīst,” saka Kungs.
3“Ik vīrs lai sargās no kaimiņa un neuzticas pat brālim, jo brālis krāpj brāli un kaimiņš baumodams staigā.
4Ik vīrs savu tuvāko viļ, neviens nerunā patiesību, savai mēlei tie iemācījuši runāt melus, bez mitas tie nopūlas grēkos.
5Jūs tupat māņos un liedzaties mani pazīt!” saka Kungs.
6Tādēļ tā saka Pulku Kungs: “Redzi, es kausēdams viņus pārbaudīšu! Ko citu lai manai tautmeitai daru?
7Kā izasināta bulta viņu mēle melš māņus, ar muti tie runā uz tuvāko mieru, bet sirdī tam lamatas taisa.
8Vai tādēļ lai tos atstāju mierā? – saka Kungs, vai tādai tautai lai es neatriebju pats?”
9Pār kalniem es celšu raudas un žēlabu dziesmu un pār tuksneša ganībām – vaimanas, jo tās tā pārpelnotas, ka ne cauri iziet, nedzird pat lopus maujam, debesu putni un zvēri – visi pamukuši!
10“Es pataisīšu Jeruzālemi par drupām un šakāļu midzeni, Jūdas pilsētas pārvērtīšu par izpostījumu, kur neviens nemīt.”
11Kurš ir tik gudrs, ka var to saprast? Uz ko lai runā Kunga mute? Kam viņš lai stāsta par to – kādēļ nopostīta zeme un pārpelnota kā tuksnesis, ka ne cauri iziet?
12Kungs teica: “Tādēļ ka tie atmetuši manu bauslību, ko es tiem devu, un manai balsij nav klausījuši, ko es teicu, nav darījuši,
13bet no savas sirds stūrgalvības skrējuši pakaļ baāliem, kā viņu tēvi tiem mācījuši,
14redzi, tādēļ es, saka Pulku Kungs, Israēla Dievs, barošu šo tautu ar vērmelēm un ar indes ūdeni dzirdīšu!
15Es viņus izkaisīšu starp tautām, kuras nepazīst ne viņi, ne viņu tēvi, un es trenkšu tiem pakaļ zobenu, līdz tos piebeigšu!”
16Tā saka Pulku Kungs: “Jēdzieties, sauciet pēc gaudotājām, sūtiet pēc gudrām sievām,
17lai tās steidz šurp un sāk par mums žēlu dziesmu, lai mūsu acis pierit asarām, lai mūsu plaksti ūdeni pārplūst!
18Jo no Ciānas dzird žēlu dziesmu: kā mēs izpostīti, kā apkaunoti – jo pametām zemi, jo mūs iztrieca no mūsu mājokļiem!”
19Klausieties, sievas, Kunga vārdus, ņemieties ausīm viņa mutes vārdus un māciet savām meitām žēlu dziesmu un vaimanas viena otrai!
20“Nāve pa logu iekāpusi, mūsu pilīs ienākusi, bērnus no ielām nopļāvusi un no laukumiem – jaunekļus.”
21Runā: “Tā saka Kungs: ļaužu līķi kritīs kā mēsli pār lauku, kā salmi pēc ražas vācēja – tos vairs nesavāks!
22Tā saka Kungs: lai gudrais nelīksmo savā gudrībā, lai varonis nelīksmo savā varonībā, lai bagātais nelīksmo savā bagātībā!
23Kas grib līksmot, lai līksmo par to, ka protas un pazīst mani, jo es esmu Kungs, es dodu zemei žēlastību, tiesu un taisnību, jo tas viss man tīk, saka Kungs.
24Redzi, nāk dienas, saka Kungs, kad es pārmācīšu visus, kas apgraizīti, bet neapgraizīti!
25Ēģipti, Jūdu un Edomu un Amona dēlus un Moābu, un tos, kam matiem apgriezta mala, kuri tuksnesī mīt, – jo visas tautas ir neapgraizītas un viss Israēls neapgraizītu sirdi!”