1“Tajā laikā,” saka Kungs, “lai iznes no kapiem Jūdas ķēniņu kaulus, tās augstmaņu kaulus, priesteru kaulus, praviešu kaulus un Jeruzālemes iedzīvotāju kaulus.
2Lai tos izkaisa zem saules un mēness un zem zvaigžņu pulkiem, ko tie mīlējuši, kam tie vergojuši, kam skrējuši pakaļ, pēc kā dzinušies un kam klanījušies, – lai tos nedz vāc, nedz aprok, lai tie ir par mēsliem uz zemes virsas!
3Un tie, kas no šīs ļaunās dzimtas vēl būs atlikuši, labāk vēlēsies nāvi, ne dzīvi – visi, kas vēl būs atlikuši tais vietās, kur es tos sadzinu, saka Pulku Kungs.
4Saki viņiem: tā saka Kungs: vai ir kāds, kas krīt un neceļas? Vai ir kāds, kas aiziet un neatgriežas?
5Kādēļ šī tauta atkritusi un Jeruzāleme novērsusies? – Tie tveras pie meliem un liedzas atgriezties!
6Es klausījos uzmanīgi, bet viņi nerunāja, neviens savu ļaunumu nenožēloja, neteica: ko esmu izdarījis?! Tiem katram savs skrējiens – kā zirgam, kas aiztraucas kaujā.
7Pat stārķis debesīs zina savu reizi, pat ūbele, bezdelīga un dzērve turas pie sava gāju laika, bet mana tauta nezina Kunga spriedumu!
8Kā jūs varat teikt: mēs esam gudri, un Kunga bauslība ar mums! – Redzi, par meliem to vērš rakstvežu melīgā spalva!
9Gudrie tiks kaunā, trūksies un kritīs gūstā! Redzi, Kunga vārdu tie atmetuši! Kāda vēl gudrība tiem!?
10Tādēļ es atdošu viņu sievas citiem un viņu laukus mantos iekarotāji! Gan mazi, gan lieli – visi tie tīko pēc netaisnas mantas, gan pravietis, gan priesteris – visi tie krāpjas.
11Manas tautas brūci tie tik apārstē – tie saka: miers, miers, bet miera nav!
12Nu tie apkaunoti, jo tie darīja preteklību, kauna tie nepratās, goda tie nezināja – tādēļ tie kritīs kritējiem līdzi, tie klups, kad tos piemeklēšu, saka Kungs.
13Es tos noplūkšu, lai vairs nav, saka Kungs, nav vīnogu vīnakokā, nav vīģu vīģes kokā, lapas novītušas un tas, ko es devu, ir prom!”
14Ko mēs vēl sēžam? Pulcēsimies un iesim uz nocietinātajām pilsētām, lai nonīkstam tur! – jo mūsu Dievs Kungs nīdē mūs, ar indes ūdeni dzirdī, ka pret Kungu mēs grēkojuši!
15Ilgojāmies pēc miera, bet laba nav, pēc dziedināšanas, un, redzi, šaušalas!
16No Dāna dzird sprauslojam viņu zirgus, no zviedzieniem dreb visa zeme – tie nāk un aprij zemi un visu, kas to pilda, pilsētas un visus, kas tajās mīt.
17“Jo, redzi, es sūtu jums čūskas un odzes, čūskuvārdi tām nelīdz, tās sadzels jūs,” saka Kungs.
18Kā lai remdinu savas raizes, sirgst mana sirds!
19Redzi, manas tautmeitas sauc palīgā, no zemes tālumiem skan: vai nav Ciānā Kunga, vai nav tur ķēniņa!? “Kādēļ viņi kaitina mani ar saviem elku tēliem un svešajiem dievekļiem?”
20Garām pļaujas laiks, un vasara prom, bet mēs vēl neesam glābti!
21Manas tautmeitas posta dēļ – es izpostīts! Es tumsā! Šausmas kampj mani!
22Vai Gileādā nav balzama, vai ārsta tur nav? Kādēļ mana tautmeita nav dziedināta?
23Kaut mana galva par ūdeni taptu un manas acis par asaru avotu! Es raudātu dienu un nakti par manas tautmeitas kritušajiem!