1Priesteris Pašhūrs, Immēra dēls, kas bija Kunga nama uzraugs, dzirdēja Jeremiju pravietojam šo visu.
2Tad Pašhūrs sita pravieti Jeremiju un ielika viņu siekstā, kas atradās Benjāmina vārtos, pie Kunga nama augšdaļas.
3Un no rīta Pašhūrs atlaida pravieti Jeremiju no siekstas, un Jeremija viņam teica: “Tevi vairs nesauks par Pašhūru, bet par Visušausmīgo!”
4Jo tā saka Kungs: “Redzi, es uzsūtīšu tev šaušalas, tev un visiem taviem mīļajiem, viņi kritīs no ienaidnieka zobena, un tavas acis to redzēs! Visu Jūdu es atdošu Bābeles ķēniņa rokā, un viņš aiztrieks to trimdā uz Bābeli un kaus ar zobenu!
5Es atdošu ienaidnieka rokā visus šīs pilsētas dārgumus, visus tās krājumus un dārglietas, un visas Jūdas ķēniņu dārgumus, – tie tās izlaupīs, paņems un aiznesīs uz Bābeli!
6Un tu, Pašhūr, un visi, kas dzīvo tavā namā, aiziesiet gūstā, jūs iesiet uz Bābeli, tur mirsiet un tiksiet aprakti – tu un visi tavi mīļie, kam tu pravietoji melus!”
7Tu mani pierunāji, Kungs, es ļāvos pierunāties, tu mani pārspēkoji un pievārēji, es biju par izsmieklu cauru dienu, visi par mani ņirdz!
8Jo, kad es runāju, es kliedzu, spaidi un varasdarbi! – es saucu. Man bija Kunga vārds par kaunu un izsmieklu cauru dienu!
9Es teicu: viņu vairs neatcerēšos, vairs viņa vārdā nerunāšu! Manā sirdī bija degoša uguns, kaulos man ieslodzīta, knapi turos to valdīt un nevaru.
10Es dzirdēju daudzas paļas: visapkārt šaušalas – apsūdzam, uzrādām viņu! Visi mani ļaudis lūko, kad kritīšu: varbūt viņš pieviļas un mēs viņu pievārēsim un sariebsim viņam!
11Bet ar mani ir Kungs kā varonis spēcīgs! – Tādēļ klups mani vajātāji un nepārspēs mani! Tie paliks kaunā, jo nejēdz, negods tiem mūžīgs – tas netiks aizmirsts!
12Pulku Kungs, kas pārbauda taisno, kas redz sirdis un prātus! Ļauj, lai es ieraugu, kā tu atriebies viņiem, tev es uzticu savu lietu!
13Dziediet Kungam, slavējiet Kungu, jo viņš izglāba nabaga dzīvību no ļaundaru rokas!
14Nolādēta tā diena, kad piedzimu, diena, kurā māte mani dzemdēja, nav svētīta!
15Nolādēts tas vīrs, kurš pateica manam tēvam: tev piedzimis dēls, – re, kā iepriecināja!
16Lai tam vīram ir kā tām pilsētām, kuras Kungs noplēsa un nežēloja, lai viņš dzird kliedzam no rīta un kara dunu jau pusdienas laikā!
17Kādēļ viņš nenogalēja mani vēl mātes klēpī! Tad mana māte būtu mans kaps un viņas klēpis paliktu mūžam grūts.
18Kādēļ es pametu klēpi? Lai redzētu mokas un pūles? Lai manas dienas ritētu kaunā?