1Kas tur nāk no Edomas, no Bocras sarkanās drānās? Stalts savā ģērbā, dižens savā varenā spēkā! “Es runāju taisnību, man ir glābšanas vara!”
2Kādēļ tavas drānas ir sarkanas un tavs ģērbs kā vīnspaida minējam?
3“Viens pats es minu vīnspaidu, nevienas tautas pie manis nebija! Savās dusmās es tās mīdīju, savā niknumā es tās šķaidīju! Tās nošķieda dzīvības sulām manas drānas, visu manu ģērbu tās notraipīja,
4jo atriebes diena bija man sirdī un izpirkšanas gads bija pienācis!
5Es lūkoju, bet palīga nebija, es raudzīju, bet nebija neviena, kas pabalstītu, – mans elkonis man palīdzēja, un manas dusmas mani balstīja!
6Savās dusmās es saminu tautas, piedzirdīju tās savā niknumā un izlēju pār zemi to dzīvības sulas!”
7Es pieminēšu Kunga žēlastību un slavēšu Kungu – par visu, ko mums piešķīris Kungs, par lielo laipnību Israēla namam, ko viņš tam rādījis savā žēlsirdībā, savā dižajā žēlastībā!
8Viņš sacīja: “Tiešām viņi ir mana tauta, mani dēli, kas nepievils!” Un viņš kļuva to glābējs.
9Postā viņš tos neapspieda, un viņa sūtītais eņģelis tos glāba, savā mīlestībā un maigumā viņš tos izpirka, viņš balstīja tos un nesa kopš mūžsenām dienām!
10Bet tie dumpoja un apkaitināja viņa Svēto Garu, tādēļ viņš vērtās tiem par naidnieku un sāka pret tiem karu.
11Tad atcerējās viņa tauta senlaiku dienas un Mozu! Kurš ir tas, kas pārveda jūrai, kur ir ganāmpulka gans? Kur viņš, kas tiem deva savu Svēto Garu,
12kurš veda Mozu pie labās rokas, pie sava diženā elkoņa, kurš tiem priekšā pāršķēla jūru, lai uz mūžiem sev celtu slavu,
13kurš tos vadīja cauri dzelmei kā zirgus caur tuksnesi, ka tie neklupa?
14Kā lopus, kas ielejā nokāpj, tā viņus pie manis vadīja uz mierīgu vietu, tā tu vadīji savu tautu, lai darītu sev dižu slavu!
15Raugies no debesīm un skati no sava svētā un dižā mājokļa – kur tavs niknums un varenums?! Tava sirds degsme un tava žēlsirdība atturas no manis!
16Tu gan esi mūsu Tēvs – taču Ābrahāms mūs nepazīst, un Israēls mūs nepagodā – tu, Kungs, esi mūsu Tēvs, jau no senlaikiem mēs tevi saucam par savu Izpircēju!
17Kungs, kādēļ tu maldini mūs no saviem ceļiem, kādēļ nocietini mums sirdis, ka mēs tevis nebīstamies – nāc atpakaļ savu kalpu dēļ, cilšu dēļ, kas ir tavs mantojums!
18Tikai īsu mirkli tavai svētajai tautai kaut kas piederējis – mūsu naidnieki tavu svētumu nomīdīja!
19Nu mēs esam kļuvuši tādi, it kā nemūžam tu pār mums nebūtu valdījis, it kā mēs nebūtu saukti tavā svētajā vārdā – kaut tu pāršķeltu debesis un nonāktu zemē, un tavā priekšā kalni līgotos!