1Tādēļ, mīļie brāļi, debesu aicinājuma līdzdalībnieki, pievērsiet savas domas Jēzum, mūsu ticības apliecinājuma apustulim un augstajam priesterim,
2kas ir uzticams tam, kas viņu iecēlis, un tāpat kā
3Viņš ir daudz lielāka goda cienīgs nekā Mozus, tāpat kā lielāka cieņa pienākas nama cēlājam, nevis namam.
4Katru namu kāds ir cēlis, bet Dievs ir tas, kurš radījis visu.
5Mozus bija gan uzticams visā viņa namā kā kalpotājs, lai liecinātu par to, kas tiks pasludināts nākotnē,
6bet Kristus ir kā Dēls pār visu viņa namu, viņa nams esam mēs, ja vien paturam līdz galam paļāvību un lepnumu par savu cerību.
7Kā saka Svētais Gars: kad jūs dzirdat viņa balsi šodien,
8neapcietiniet savas sirdis kā tajā sarūgtinājumā pret Dievu, toreiz kārdināšanas dienā tuksnesī,
9kad jūsu tēvi pārbaudīdami mani izaicināja, kaut arī redzēja manus darbus četrdesmit gadus.
10Tādēļ es apskaitos uz šo paaudzi un sacīju: tie nemitīgi maldās savā sirdī, manus ceļus viņi nav atzinuši;
11tādēļ es esmu zvērējis savās dusmās: tie neieies manā mierā!
12Pielūkojiet, brāļi, lai nevienam no jums sirds nekļūtu ļauna neticībā, atkrītot no dzīvā Dieva,
13bet pamudiniet viens otru ik dienas, kamēr vien var teikt: šodien. Lai nevienam no jums sirds netiktu grēka viltības apcietināta.
14Mēs esam Kristus līdzdalībnieki, mums vajag vien sākotnējo pamatu cieši paturēt līdz pat piepildījumam.
15Tādēļ ir sacīts: kad jūs dzirdat viņa balsi šodien, neapcietiniet savas sirdis kā toreiz sarūgtinājumā pret Dievu.
16Kas tad bija tie, kas dzirdēja Dieva balsi un sarūgtinājās pret viņu, vai tad ne visi, kas ar Mozu izgāja no Ēģiptes?
17Uz ko tad Dievs bija apskaities četrdesmit gadus? Vai ne uz tiem, kas bija apgrēkojušies un kuru miesas palika tuksnesī?
18Par kuriem viņš sacīja, zvērēdams, ka tie neieies viņa mierā? Vai ne par tiem, kas nepaklausīja?
19Un mēs redzam, ka viņi nav varējuši ieiet neticības dēļ.