1Vēstījums, ko redzēja pravietis Habakuks.
2Cik ilgi, Kungs, man palīgā saukt, ka tu nedzirdi?! Es kliedzu tev: varmācība! – bet tu neglāb!
3Kādēļ tu liec man skatīt nekrietnību un nolūkoties mokās? Posts un varasdarbi ir manā priekšā, un rodas tik strīdi un ķildas!
4Tādēļ bauslībai spēka nav un taisnu tiesu nemūžam neatrast, jo ļaundaris pārmāc taisno – taisnība sagrozīta!
5“Skatieties uz citām tautām un lūkojiet, nenobrīnīties vien – jūsu dienās paveiks ko tādu, ka stāstītam jūs pat neticētu!
6Jo, redzi, es likšu kaldiešiem celties, tā ir rūgta un nikna tauta, kas dodas zemes plašumos iemantot mājvietas, kas tiem nepieder!
7Baisi un draudīgi tie, savu tiesu un taisnību visiem uztiepj!
8Par leopardiem straujāki viņu zirgi, naskāki nekā vilki naktī, to jātnieki auļo, to jātnieki no tālienes joņo, knaši kā lijas tie laižas plosīt!
9Tie visi uz varasdarbiem, visi kopā uz priekšu! – nu kā smilšu sagrābsies gūstekņu.
10Par ķēniņiem viņi ņirgājas un apsmej vadoņus, par mūriem tie tikai pasmejas, saber no zemēm valni – un iekšā!
11Tad tie aizšalc kā vējš – un prom! Grēcīgs, kam viņa spēks ir par dievu!”
12Kungs, vai jau no senatnes tu neesi mans svētais Dievs?! Mēs nemirsim! Kungs, tiesāt tu sūtījis viņus, tu klints! Par pārmācību tu nolicis tos!
13Tavas acis ir šķīstas un neredz ļauna, tās nevar raudzīties nelaimē – kādēļ tu lūkojies uz krāpniekiem, kādēļ tu klusē, kad ļaundaris aprij kādu, kas taisnāks par viņu?!
14Tu dari cilvēku līdzīgu jūras zivīm un rāpuļiem, kam nav valdnieka.
15Tos visus ar āķi viņš paceļ un izvelk ar tīklu, savāc tos savā murdā – nu līksmo un gavilē!
16Tagad viņš upurē savam tīklam un kvēpina savam murdam, jo tie dara treknu viņa daļu un viņa maltīti dāsnu!
17Vai viņš varēs tukšot savu tīklu un vienmēr galēt tautas bez žēlastības?!