1Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim, Jedutunam. Tiešām, mana dvēsele ir klusu uz Dievu, no viņa nāk mana pestīšana.
2Tiešām, viņš ir mans akmens kalns un mans Pestītājs, mans patvērums, ka es daudz nešaubīšos.
3Cik ilgi jūs visi vienam krītat virsū, to satrieciet kā ielīkušu sienu un iedauzītu mūri?
4Viņi uz to vien domā, viņu nogāzt no viņa godības; tiem patīk meli; ar savu muti tie svētī, bet sirds dziļumā tie lād. (Zela.)
5Tiešām, mana dvēsele, esi klusu uz Dievu, jo no viņa ir mana cerība.
6Viņš vien ir mans akmens kalns un mans Pestītājs, mans patvērums, ka es nešaubīšos,
7Pie Dieva ir mana pestīšana un mans gods, mana stipruma klints, mana cerība stāv uz Dievu.
8Cerējiet uz viņu vienmēr, jūs ļautiņi, izgāziet savu sirdi viņa priekšā; Dievs mums ir par patvērumu. (Zela.)
9Tiešām, cilvēku bērni nav nekas, lieli ļaudis ir nelietība; uz svariem likti tie kopā būtu vieglāki nekā vējš.
10Nepaļaujaties uz netaisnību un uz laupījumu neliekat tukšu cerību; kad bagātība vairojās, tad nedodaties uz to ar savu sirdi.
11Dievs vienu vārdu ir runājis, to dažkārt esmu dzirdējis, ka Dievs ir varens.
12Un tu, ak Kungs, esi žēlīgs, jo tu maksā ikvienam pēc viņa darba.