Deuteronomy 2
1 Tad mēs griezāmies un gājām uz tuksnesi pa niedru jūras ceļu, kā Tas Kungs uz mani bija runājis, un gājām ap Zeīra kalniem daudz dienas.
2 Un Tas Kungs uz mani runāja sacīdams:
3 Jūs diezgan esat gājuši ap tiem kalniem, griežaties pret ziemeļiem.
4 Un pavēli tiem ļaudīm sacīdams: jums jāstaigā caur savu brāļu, Ezava bērnu, robežām, kas Zeīrā dzīvo, tie no jums bīsies.
5 Bet tikai sargājaties, nekarojiet ar tiem, jo es jums no viņu zemes nedošu ne pēdas platuma, jo es Ezavam esmu devis Zeīra kalnus par daļu.
6 Barību pērkat no viņiem par naudu, ka ēdat, un arī ūdeni pērkat no viņiem par naudu, ka dzerat.
7 Jo Tas Kungs, tavs Dievs, tevi ir svētījis visos tavos rokas darbos, viņš zin tavu staigāšanu caur šo lielo tuksnesi; šos četrdesmit gadus Tas Kungs, tavs Dievs, ir bijis ar tevi; nekā tev nav trūcis.
8 Un mēs gājām garām saviem brāļiem, Ezava bērniem, kas Zeīrā dzīvo, pa klajuma ceļu, no Elata un Eceonģebera, un griezušies gājām pa Moaba tuksneša ceļu.
9 Tad Tas Kungs uz mani sacīja: neapbēdini Moabu un nekaro ar viņu, jo es tev nedošu mantību no viņa zemes, tāpēc ka es Aru esmu devis Lata bērniem par mantību.
10 (Senāk tur dzīvoja Emieši, lieli un stipri un gari ļaudis, tā kā tie Enaķieši.
11 Tie arīdzan tapa turēti par milžiem, it kā tie Enaķieši, un Moabieši tos sauca par Emiešiem.
12 Un Zeīrā senāk dzīvoja Orieši, bet Ezava bērni tos izdzina un tos izdeldēja savā priekšā un dzīvoja viņu vietā, itin kā Izraēls ir darījis savā iemantotā zemē, ko Tas Kungs viņiem ir devis.)
13 Nu ceļaties un ejat pār Zaredes upi. Tad mēs cēlāmies pār Zaredes upi.
14 Tad nu tās dienas, cik ilgi no Kādes Barneas esam gājuši, līdz kamēr esam gājuši pār Zaredes upi, ir trīsdesmit astoņi gadi, tiekams viss tas karavīru dzimums lēģerī bija nobeidzies, itin kā Tas Kungs viņiem bija zvērējis.
15 Un Tā Kunga roka bija pret viņiem, viņus izdeldēt no lēģera, tiekams tie bija nobeigti.
16 Un kad visi tie karavīri bija nobeigti un izmiruši no ļaužu vidus,
17 Tad Tas Kungs uz mani runāja sacīdams:
18 Tev šodien būs iziet caur Moaba robežām pie Ara
19 Un nākt Ammona bērnu tuvumā, bet neuzkrīti tiem un nekaro ar tiem, jo no Ammona bērnu zemes es tev nedošu mantību, tāpēc ka es to esmu devis par mantību Lata bērniem.
20 (Šī arīdzan top turēta par milžu ļaužu zemi; milži senāk tur dzīvoja, un Ammonieši tos sauca par Zamzumiešiem,
21 Lieli un stipri un gari ļaudis, kā tie Enaķieši, un Tas Kungs tos izdeldēja viņu priekšā, tā ka šie viņus izdzina un tur dzīvoja viņu vietā.
22 Itin kā viņš darījis Ezava bērniem, kas Zeīrā dzīvo, kuru priekšā viņš Oriešus izdeldēja, un tie tos izdzina un dzīvoja viņu vietā līdz šai dienai.
23 Un Aviešus, kas ciemos dzīvoja līdz Gacai, Kavtorieši, kas no Kavtora nāca, ir izdeldējuši un dzīvojuši viņu vietā.)
24 Ceļaties, izejat un ejat pāri pār Arnonas upi; redziet, es esmu devis jūsu rokā Zionu, Ezbonas ķēniņu, to Amorieti, un viņa zemi; sāc ieņemt un ej karā ar viņu.
25 Šodien es sākšu darīt, ka no tevis iztrūcināsies un bīsies tās tautas, kas apakš visas debess; kas tavu slavu dzirdēs, tiem būs trīcēt un drebēt tavā priekšā.
26 Tad es sūtīju vēstnešus no Ķedemot tuksneša pie Ziona, Ezbonas ķēniņa, ar miera vārdiem sacīdams:
27 Ļauj man iet caur tavu zemi, es pa ceļu vien iešu, es neatkāpšos ne pa labo, ne pa kreiso roku.
28 Pārdod man par naudu barību, ko ēst, un dod man par naudu ūdeni, ko dzert; tikai kājām es iešu cauri,
29 Kā man ir darījuši Ezava bērni, kas Zeīrā dzīvo, un Moabieši, kas Arā dzīvo, tiekams es nāku pāri pār Jardāni tai zemē, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, mums dos.
30 Bet Zions, Ezbonas ķēniņš, mums negribēja ļaut iet cauri, jo Tas Kungs, tavs Dievs, viņa prātu apcietināja un viņa sirdi drošināja, lai viņš to nodotu tavā rokā, itin kā tas šodien ir.
31 Un Tas Kungs sacīja uz mani: redzi, es esmu iesācis tev nodot Zionu un viņa zemi; sāc ieņemt viņa zemi.
32 Un Zions izgāja mums pretī, pats ar visiem saviem ļaudīm, karot pie Jācas.
33 Bet Tas Kungs, mūsu Dievs, to mums nodeva, un mēs to sakāvām un viņa dēlus un visus viņa ļaudis.
34 Un tanī laikā uzņēmām visas viņa pilsētas un izdeldējām visas pilsētas, vīrus un sievas un bērniņus, mēs neatlicinājām neviena.
35 Tikai tos lopus mēs sev esam paņēmuši un to laupījumu tais pilsētās, ko uzņēmām.
36 No Aroēra pie Arnonas upes krasta, un no tās pilsētas, kas pie upes, līdz Ģileādai, nevienas pilsētas nebija, kas pret mums varēja turēties; visu to Tas Kungs, mūsu Dievs, mums nodeva.
37 Tikai uz Ammona bērnu zemi tu neesi gājis, uz visu to pusi gar Jabokas upi, nedz uz tām pilsētām kalnos, nedz kaut kur, kurp (iet) Tas Kungs, mūsu Dievs, bija aizliedzis.