1Dziedātāju vadonim. Dāvida, Tā Kunga kalpa, dziesma.
2Grēks čukst bezdievīgajam viņa sirdī: nav jākautrējas Dieva vaiga priekšā.
3Viņš pats sevi mierina: noziegums paliks apslēpts, nebūs tam atriebēja.
4Viņa mutes vārdi ir nelietīgi un pilni viltības, viņš vairs nedara, kas sapratīgs un labs.
5Gulēdams viņš izdomā nelietību, viņš iet pa ceļu, kas nav labs, ļaunumu viņš neatmet.
6Kungs, Tava žēlastība sniedzas līdz debesīm un Tava uzticība līdz padebešiem.
7Tava taisnība stāv tāpat kā Dieva kalni, Tavi tiesību pamati kā ūdeņi dziļajā pasaules jūrā. Kungs, Tu izglāb cilvēkus un lopus un Tu palīdzi viņiem.
8Cik brīnišķa, Kungs, ir Tava žēlastība! Cilvēku bērni nāk pie Tevis un glābjas Tavu spārnu pavēnī!
9Viņi mielojas pie Tava nama labumiem, Tu viņus dzirdini no Sava prieka strauta.
10Jo pie Tevis ir dzīvības avots, un Tavā gaismā mēs redzam gaismu.
11Izplet Savu žēlastību pār tiem, kas Tevi pazīst, un Savu taisnību pār tiem, kam skaidra sirds!
12Lai lepno kāja mani nesamin un bezdievīgo roka mani nepadzen!
13Reiz kritīs tie, kas dara ļaunu, viņi sabruks un vairs nepiecelsies.