1Gudrība darīja sev namu un izcirta septiņus stabus,
2tā nokāva savus kaujamos lopus, sajauca savu vīnu un saklāja galdu,
3tā izsūtīja savas kalpones, lai viņas sauc no pilsētas augstajām vietām:
4"Kas nejēga, lai pošas šurp!" Un neprātīgajam viņa saka:
5"Nāciet, ēdiet no manas maizes un dzeriet vīnu, ko es esmu ielējusi!
6Atmetiet neprāta rīcību, tad jūs dzīvosit, un ejiet pa atziņas un prāta ceļu!"
7Kas brīdina izsmējēju, tas uzkrauj sev kaunu, un, kas bezdievīgo soda, tam būs jāsaņem izsmiekls.
8Nesodi izsmējēju - viņš tevi ienīst; nosodi un pārmāci prātīgo - un viņš tevi mīlēs.
9Dod sapratīgajam, tad viņš kļūs savās atziņās vēl dziļāks; pamāci taisnīgo, tad viņš vēl vairāk pieņemsies mācībā.
10Gudrības sākums ir Tā Kunga bijāšana, un izprast, kas svēts, tā ir atzīšana.
11Jo caur mani tavu dzīves dienu daudzums pieaugs, un lielāks kļūs arī tavu dzīves gadu skaits.
12Ja tu esi prātīgs, tad tu esi paša labā prātīgs, ja tu esi izsmējējs, tad tu to viens pats arī cietīsi.
13Bet neprātība ir muļķīga, trakulīga sieva, kas ārkārtīgi naska uz tērzēšanu un tomēr neko nezina.
14Tā sēd goda krēslā sava nama durvīs augšā pilsētā,
15lai aicinātu pie sevis visus, kas iet garām un kas pareizi savu ceļu staigā:
16"Kas ir neprātīgs, lai nāk šurp!" Un īstam nejēgam tā saka:
17"Zagts ūdens ir salds, un slepenībā ēsta maize garšo lieliski!"
18Bet viņš nezina, ka tur mājo mirušie un viņu viesi tumšajā bedrē.