1Un Ījabs atbildēja un sacīja:
2"Kā tu nu esi palīdzējis tam, kam pašam nav spēka, kā esi atbalstījis to, kā elkonis ir vājš!
3Kādu padomu tu nu esi sniedzis tam, kam nav paša gudrības, un cik lielā pārpilnībā tu viņam esi cēlis priekšā savas zināšanas!
4Kā priekšā tu esi uzstājies ar pamācīgu runu, un kā gars ir runājis no tevis?
5Mirušo ēnas pat trīc izbailēs Dieva priekšā zem ūdeņiem un visi tie, kas tur mīt.
6Mirušo valstība ir kaila Viņa priekšā, un nav pat apsega nāves bezdibenī.
7Viņš ir tas, kas izpleš zemes ziemeļus pāri tukšumam, kas tur zemi uzkārtu ne pie kā.
8Viņš savos mākoņos saņem ūdeni, un padebeši tomēr aiz šā ūdens svara nesaplīst gabalos.
9Viņš aizsedz skatam Savu goda krēslu, tam pāri pārklājot Savus mākoņus.
10Viņš pāri ūdeņiem nospraudis galējo robežu, kur saskaras gaisma un tumsa.
11Un debesu balsti sāk grīļoties un trīcēt, kad Viņš rājas.
12Ar Savu spēku Viņš apklusina jūru, un ar Savu gudrību Viņš satriec Rahabu.
13Ar Viņa dvesmu debesis kļūst spoži tīras, Viņa roka ir tā, kas nodūra bēguļojošo pūķi.
14Redzi, tās ir tikai Viņa valdīšanas pamales, un cik klusa čukstoņa ir tas, ko mēs no Viņa dzirdam! Tomēr pērkona dārdus kā Viņa varas izpausmi - kas gan tos var izprast?"