1Ļauj savai maizei iet pār plašo jūru; pēc daudzām dienām tu to atkal atdabūsi.
2Tomēr sadali to pa septiņiem, pat astoņiem braucieniem, jo tu nezini, kāda nelaime var notikt virs zemes.
3Kad mākoņi ir lietus pilni, tad viņi liek ūdens straumēm izlīt pār zemi; un, ja kāds gāžas uz dienvidiem vai uz ziemeļiem, tad tas arī paliek tajā vietā guļam, kur ir kritis.
4Kas nepārtraukti novēro vēju, tas netiek pie sēšanas, un, kas vienmēr raugās uz padebešiem, tas netiek pie ražas ievākšanas.
5Gluži tāpat kā tu nezini, kāds ceļš ir vējam, nedz arī, kā veidojas kauli grūtas sievas miesās, tikpat maz tu pazīsti Dieva rīcību, kā Viņš visas lietas veic.
6No rīta sēj savu sēklu un neļauj mieru savai rokai līdz pat vakaram, jo tu nezini, kas izdosies, vai šis, vai tas, bet var būt, ka izdodas arī abi vienlīdz labi.
7Salda ir acij gaisma, un brīnumjauki ir sauli redzēt.
8Ja cilvēks arī dzīvo ilgus gadus, lai viņš visus tos gadus nododas arī priekiem, bet lai tomēr viņš domā arī par nebaltām dienām, ka tādu būs daudz; viss, kas nāk, ir niecības apdvests.
9Priecājies, jaunekli, savā jaunībā, un lai tava sirds labi jūtas savās jaunības dienās; staigā tos ceļus, ko tava sirds kāro, un ej pakaļ tam, kas patīk tavām acīm; zini tomēr, ka Dievs par visu to prasīs no tevis nolēsumu!
10Izmet skumjas no savas sirds un turi tālu nost no savas miesas ciešanas, jo jaunība un tumšās matu cirtas ātri zūd.