1“Es ienācu savā dārzā, māsa mana, līgava, savācu mirres un balzamu, ēdu šūnas ar medu, dzēru vīnu un pienu. Ēdiet, draugi, dzeriet un reibstiet, mīļie!”
2“Es guļu miegu, bet mana sirds nomodā – klau! Mans mīļotais klaudzina: atdari man, māsa mana, draudzene mana, dūja mana, skaidrā mana, – galva man pilna ar rasu, cirtas ar pusnakts lāsēm!
3Es drānas noģērbusi – kā man atkal tās apvilkt? Es kājas nomazgājusi – kā man atkal tās sabrist?
4Mīļais mans savu roku ielaida spraugā, un manī viss iešalkojās.
5Es cēlos atvērt mīļajam, no manām rokām pilēja mirres, no maniem pirkstiem plūda mirres uz aizbīdņa turekļiem.
6Es atvēru mīļajam, bet mīļais bija prom, bija aizgājis; ar viņa vārdiem dvēsele atstāja mani. Es meklēju viņu, bet neatradu, es saucu viņu, bet viņš neatsaucās.
7Mani sastapa sargi, pa pilsētu apgaitā ejot, sita mani, savainoja – norāva man apsegu vaļņu sargi!
8Es jūs nozvērinu, Jeruzālemes meitas, – ja jūs sastapsiet manu mīļo, ko teiksiet viņam? Ka es esmu mīlas sērgā!”
9“Kas tavam mīļajam labāks nekā citiem, tu, visskaistākā starp sievām? Kas tavam mīļajam labāks nekā citiem, ka tu mūs tā nozvērini?”
10“Mans mīļais ir spulgs un sārts, starp desmit tūkstošiem pamanāms.
11Viņa galva no tīra zelta, viņa viļņotās cirtas melnas kā kraukļi.
12Viņa acis kā dūjas pie ūdens upēm, pienā peras, pilnībā sēdēdamas.
13Viņa vaigi kā mētru dobes, kur audzē smaržzāles. Viņa lūpas ir lilijas, kas izlāso mirres.
14Viņa rokas ir zelta stieņi, kas klāti dārgakmeņiem, viņa vēders ir pulēts ziloņkauls, rotāts safīriem.
15Viņa lieli ir marmora stabi uz zelta pamatiem, viņš līdzīgs Lebanonam – tā vissmuidrākajam ciedram.
16Viņa aukslējas ir saldums, un viņš viss – kārums. Tāds ir mans mīļais, tāds ir mans draugs, jūs, Jeruzālemes meitas.”