1Savā guļvietā pa nakti es meklēju to, kuru mana dvēsele mīl, es meklēju viņu un neatradu.
2Nu celšos un apstaigāšu pilsētas ielas un laukumus, es meklēšu to, kuru mana dvēsele mīl. Es meklēju viņu un neatradu.
3Mani sastapa sargi, pa pilsētu apgaitā ejot: vai to, kuru mana dvēsele mīl, jūs nemanījāt?
4Bet, tiklīdz no viņiem es atgāju nost, tūdaļ sastapu to, kuru mana dvēsele mīl, es satvēru viņu un nelaidu vaļā, kamēr to neievedu savas mātes namā, savas dzemdētājas istabā.”
5“Es jūs nozvērinu, Jeruzālemes meitas, pie gazelēm un lauka briežiem – nemodiniet, neatmodiniet mīlestību, pirms tai labpatīk pašai!”
6“Kas tur no tuksneša ceļas kā dūmu vāls, kūp kā mirres un vīraks un kā visas smaržu tirgoņa kvēpalas?
7Redzi, Sālamana nestuves – tām apkārt sešdesmit stipro no Israēla stiprajiem.
8Visi apjozti zobeniem, kaujās ievingrināti, katram zobens pie gurna pret nakts bailēm.
9Sev krēslu darinājis valdnieks Sālamans no Lebanona kokiem –
10tam sudraba balsti, zelta atzveltne, purpura sēdeklis un iekšpuse izgreznota ar Jeruzālemes meitu mīlestību.
11Nāciet laukā un lūkojieties, Ciānas meitas, uz valdnieku Sālamanu – galvā tam kronis, ar kuru māte to kronējusi viņa kāzu dienā, viņa sirdsprieka dienā.”