1Pēc tam es ieraudzīju citu eņģeli nokāpjam no debesīm; tam bija milzīga vara, un zeme tika apgaismota no viņa godības spožuma.
2Viņš iesaucās stiprā balsī: “Ir kritusi lielā Bābele, ir kritusi un tapusi par dēmonu mitekli, par katra nešķīsta gara mitekli, par mitekli katram nešķīstam putnam un katram nešķīstam un nīstamam zvēram!
3Jo visas tautas ir dzērušas no viņas skurbā netiklības vīna un zemes ķēniņi ar to piekopuši netiklību, un zemes tirgotāji no viņas greznošanās kāres ir tapuši bagāti.”
4Un es dzirdēju vēl citu balsi no debesīm sakām: “Izejiet, mani ļaudis, no tās, lai jūs nebūtu līdzdalīgi viņas grēkos un nesaņemtu viņas sodību,
5jo viņas grēki ir sakrājušies līdz pat debesīm un Dievs ir pieminējis viņas noziegumus.
6Apejieties ar viņu tāpat, kā viņa apgājās ar jums, un atmaksājiet viņai divkārt pēc viņas darbiem! Kausā, kurā viņa jauca vīnu, sajauciet viņai divtik!
7Cik daudz viņa dzīvoja slavā un greznībā, tik daudz dodiet viņai mocību un bēdu, tādēļ ka savā sirdī viņa mēdza teikt: te es sēžu, ķēniņiene, es neesmu atraitne, un bēdas es nepiedzīvošu nekad.
8Tādēļ vienā dienā nāks sodība pār viņu – nāve un bēdas, un bads, un viņa tiks sadedzināta ugunī, jo varens ir Dievs Kungs, kas viņu tiesājis.
9Zemes ķēniņi, kas ar viņu bija piekopuši netiklību un dzīvojuši greznībā, raudās un vaimanās par viņu, kad redzēs viņas liesmu dūmus, tai sadegot.
10Šausmu pārņemti par viņas mocībām, viņi stāvēs iztālēm un sauks: vai! vai! lielā pilsēta, Bābele, varenā pilsēta, vienā stundā nāca sods pār tevi!
11Zemes tirgotāji vaimanā un apraud viņu, jo neviens vairs nepērk viņu preces –
12zeltu un sudrabu, dārgakmeņus un pērles, smalka lina audumu, purpura, zīda un tumšsarkanu audumu un visādus kvēpināmos kokus, ziloņkaula, cēlkoka, vara, dzelzs un marmora traukus,
13kanēli, smaržvielas un kvēpināmās smaržzāles, mirres un vīraku, vīnu, olīveļļu un smalkus miltus, un labību, jūglopus un sīklopus, zirgus un ratus, un cilvēku miesas un dvēseles –,
14augļi, ko tava dvēsele tīko, tev ir zuduši, un viss greznais un spožais no tevis ir aizgājis, un nekas no tā vairs nebūs atrodams.
15Tirgotāji, kas tapuši no viņas bagāti, šausmu pārņemti par viņas mocībām, stāvēs iztālēm, raudās un vaimanās:
16vai! vai! lielā pilsēta, kas esi tērpta smalka lina, purpura un tumšsarkanā audumā, greznota ar zeltu, dārgakmeņiem un pērlēm,
17jo vienā mirklī tik liela bagātība ir pagalam. Un ikviens kuģa stūrmanis un ikviens, kas tajā vietā kuģoja, – jūrnieki un visi tie, kuru darbs ir uz jūras, – nostājās iztālēm
18un, redzēdami tās liesmu dūmus, sāka kliegt: kura pilsēta gan līdzinās šai lielajai pilsētai?
19Un viņi kaisīja pelnus sev uz galvas un kliedza raudādami un vaimanādami: vai! vai! lielā pilsēta! – visi, kam piederēja kuģi uz jūras, kļuva bagāti no tās augstajām cenām – vienā mirklī tā ir pagalam.
20Priecājieties par viņu, debesis, svētie un apustuļi, un pravieši, jo Dievs ir spriedis viņai tiesu jūsu dēļ.”
21Tad kāds stiprs eņģelis pacēla akmeni, līdzīgu lielam dzirnakmenim, un iemeta jūrā, teikdams: “Tāpat ar sparu zemē tiks notriekta lielā pilsēta Bābele, un tā vairs nebūs atrodama.
22Un tevī neskanēs vairs cītaristu, dziedātāju, stabulētāju un taurētāju skaņas, un neviens amata meistars vairs nebūs tevī atrodams, un dzirnavu troksnis vairs nebūs tevī dzirdams,
23lāpas gaisma vairs nespīdēs tevī, un neatskanēs tevī līgavaiņa un līgavas balss. Tavi tirgotāji bija zemes varenie, un ar tavām burvestībām tika maldinātas visas tautas.
24Šajā pilsētā ir izlietas praviešu un svēto asinis un visu uz zemes nokauto asinis.”