1Un tad es ieraudzīju citu milzīgu brīnumainu zīmi debesīs – septiņus eņģeļus, kam bija dotas septiņas pēdējās sērgas, jo ar tām Dieva dusmu kvēle beidzās.
2Un es redzēju it kā stikla jūru, sajauktu ar uguni, un tos, kas uzvarējuši zvēru, viņa tēlu un viņa vārda skaitli; viņi stāvēja pie stikla jūras ar Dieva cītarām rokās.
3Un viņi dzied Dieva kalpa Mozus dziesmu un Jēra dziesmu: “Lieli un apbrīnojami ir tavi darbi, Kungs Dievs, Visuvaldītāj; taisni un patiesi ir tavi ceļi, tu, kas esi ķēniņš pār tautām.
4Kas gan lai nebītos, Kungs, un neslavētu tavu vārdu? Jo vienīgi tu esi svēts, visas tautas nāks tavā priekšā un pielūgs tevi, jo tavi taisnie spriedumi ir atklājušies.”
5Un pēc tam es ieraudzīju – debesīs atveras templis, liecības telts,
6un no šā tempļa iznāk septiņi eņģeļi, kam ir dotas septiņas sērgas, viņi ir tērpušies tīrā, mirdzošā linu audumā un ap krūtīm apjozuši zeltītas jostas.
7Un viena no četrām dzīvajām būtnēm dod šiem septiņiem eņģeļiem septiņus zelta traukus, piepildītus ar mūžīgi mūžam dzīvā Dieva dusmu kvēli.
8Un templis piepildās ar dūmiem Dieva slavas un viņa spēka varenībā, un neviens nevar ieiet templī, kamēr nebeidzas septiņu eņģeļu septiņas sērgas, kas dotas septiņiem eņģeļiem.