Proverbs 7
1 Dēls, glabā manus vārdus un manas pavēles turi cieši!
2 Glabā manas pavēles, ja gribi dzīvot, un manu mācību kā acuraugu!
3 Sien tās sev pie pirkstiem, raksti sev sirdī kā uz lapas.
4 Saki gudrībai: tu mana māsa! – Par savu radu sauc zināšanu,
5 lai abas tevi sargā no svešinieces, no svešas sievas, kam gludena runa.
6 Pa sava nama logu lūkojos, caur režģi skatījos ārā,
7 raudzījos vientiešos, pamanīju starp puišiem kādu jaunekli gluži bez prāta.
8 Tas nāk pa ielu gar šās stūri, uz viņas namu tas soļo,
9 kad krēslo vakarā diena, nakts vidū un tumsā.
10 Un, redzi, sieva, tam pretī – maukas drānās un manīgu sirdi,
11 pļāpīga, tītīga, mājās tā nesēž,
12 te viņa ielā, te tirgū – pie katra stūra tā glūn.
13 Tā satver viņu un skūpsta, un droši tā saka viņam:
14 miera upura gaļa man mājās – šodien es samaksāju, ko solījusi,
15 tādēļ es iznācu tev pretī, lai meklētu tevi, – un atradu tevi!
16 Seģenēm sasedzu savas cisas, košiem Ēģiptes liniem,
17 apšļakstīju savu gultu ar mirrēm, ar alveju un kanēli,
18 nāc jel, atdzersimies glāstu – līdz pat rītam gavilēsim mīlā!
19 Jo vīra nav mājās, viņš ir prom, viņš devies tālā ceļā,
20 naudas zuteni paņēmis līdzi, vien pilnā mēnesī atgriezīsies. –
21 Tā pievārē viņu savām runām, gludenām lūpām piedabū viņu,
22 viņš tūliņ tai seko kā kaujams vērsis vai kā trakais, ko savalda ar važu,
23 kamēr bulta pāršķeļ tam aknas – kā putns, kas traucas cilpā un nezina, ka būs pagalam!
24 Tad nu, dēls, klausies manī, vērīgi lūko, ko es saku!
25 Tu nepievērsies tādas ceļam, nenoklīsti uz viņas takām –
26 tik daudzus tā nodurtus gāzusi, un pulka to, ko viņa kāvusi!
27 Ceļš uz šeolu – viņas nams, lejup tas ved uz nāves kambariem!