Proverbs 27
1 Nedižojies ar rītdienu – tu nezini, ko tā nesīs.
2 Lai cits tevi liela, ne paša mute – svešas, ne tavas lūpas!
3 Akmens ir smags, un smilts sver pulka, bet muļķa dusmas smagākas par abiem!
4 Naids ir cietsirdīgs, dusmas ir trakas – bet kas var pastāvēt skaudības priekšā?!
5 Labāks izsacīts pārmetums nekā noklusēta mīlestība!
6 Kad draugs sāpina, tas no sirds! Kad naidnieks skūpsta, tas no lieka!
7 Paēdis nonievā medus kāres, neēdušam pat rūgts ir salds!
8 Kā putns atstāj savu ligzdu, tā vīrs savas mājas!
9 Eļļa un kvēpināmais priecē sirdi, draudzības saldums stiprina dvēseli.
10 Turies pie draugiem un pie sava tēva draugiem, ka tev nelaimes dienā nav jātek uz brāļa namu – labāk kaimiņš, bet tuvu, nekā brālis, bet tālu!
11 Dēls, esi gudrs un priecē manu sirdi, lai man ir ko atbildēt tam, kas mani peļ!
12 Gudrais patveras, manīdams briesmas, vientieši brāžas – un dabū sodu.
13 Kurš galvo par svešu, tam atņem mēteli! Kurš galvo par svešinieci, tam atņem visu!
14 Skaļā balsī šis kaimiņu sveic, agrumā cēlies, tas domā, ka viņu lād!
15 Pile pēc piles lietainā dienā un sievas rāšanās – viens un tas pats!
16 Kas grib to apvaldīt, tas ķer pēc vēja, tas lūko eļļu sasmelt ar delnu!
17 Dzelzi asina dzelzs, cilvēku – otrs cilvēks.
18 Kas kopj vīģes koku, ēdīs tā augļus, kas rūpējas par savu kungu, nāks godā.
19 Kā ūdenī vaigs pret vaigu, tā cilvēka sirdī – otrs cilvēks.
20 Šeolu un pazušanu nevar piebarot, un cilvēka acis nevar piebarot!
21 Tīģelis – sudrabam un krāsns – zeltam, bet vīru noskata pēc viņa slavas.
22 Kaut tu muļķi ar piestu grūstu miezerī kopā ar putraimiem, pat tad viņa muļķība no tā neatlēks!
23 Lūkot lūkojies pēc savām kazām, uzmani savus govju pulkus –
24 neba uz mūžiem manta, nedz kronis uz audžu audzēm!
25 Zāle nopļauta, un atāls aug, un saplūktas kalnu mētras –
26 nu jēri tavam ģērbam un āži, ko maksāt par lauku,
27 un gana kazas piena, ko pašam cienāties, ko cienāt saimi, ko mielot kalpones!