1Tad Jēzus, iekāpis laivā, pārcēlās pāri un nonāca savā pilsētā.
2Un, redzi, tie atnesa pie viņa kādu paralizēto, kas gulēja gultā; un Jēzus, viņu ticību redzēdams, sacīja paralizētajam: “Esi drošs, dēls, tavi grēki tev piedoti.”
3Tad kādi no rakstu mācītājiem pie sevis sacīja: “Šis zaimo.”
4Jēzus, viņu domas noprazdams, sacīja: “Kādēļ jūs domājat ļaunu savās sirdīs?
5Kas ir vieglāk – sacīt: tev tavi grēki piedoti! – vai sacīt: celies un staigā! –
6Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot,” – un viņš sacīja paralizētajam: “Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām!”
7Un tas piecēlies gāja uz mājām.
8Ļaužu pūlis, to redzēdams, izbijās un slavēja Dievu, kas devis tādu varu cilvēkiem.
9Jēzus, no turienes iedams projām, ieraudzīja muitnīcā sēžam kādu cilvēku, vārdā Matejs, un viņam sacīja: “Seko man!” Un tas piecēlies sekoja viņam.
10Reiz, kad viņš sēdēja tā namā pie galda, redzi, arī daudz muitnieku un grēcinieku nāca un sēdēja līdz ar Jēzu un viņa mācekļiem pie galda.
11Farizeji, to redzēdami, sacīja viņa mācekļiem: “Kādēļ jūsu Skolotājs ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?”
12Jēzus, to dzirdēdams, tiem sacīja: “Nevis veselajiem vajag ārsta, bet slimajiem.
13Bet jūs ejiet un mācieties saprast, ko nozīmē: es gribu žēlsirdību, ne upuri; jo es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.”
14Tad pie viņa atnāca Jāņa mācekļi un jautāja: “Kādēļ mēs un farizeji bieži gavējam, bet tavi mācekļi negavē?”
15Jēzus tiem sacīja: “Kā var kāzu viesi sērot, kamēr līgavainis ar tiem? Bet nāks dienas, kad viņiem tiks atņemts līgavainis, tad tie gavēs.
16Neviens nešuj jauna auduma ielāpu uz vecām drēbēm, jo ielāps noplīst no drēbēm, un plīsums kļūst vēl lielāks.
17Tāpat arī jaunu vīnu neviens nelej vecos ādas maisos, citādi maisi saplīst un vīns izlīst, un maisi iet bojā. Bet jaunu vīnu lej jaunos maisos, tad veseli paliek abi.”
18Jēzum ar viņiem vēl runājot, redzi, viens vecākais nāca un nometās ceļos viņa priekšā un sacīja: “Mana meita nupat nomira. Bet nāc, uzliec viņai savu roku, un tā dzīvos.”
19Jēzus piecēlies sekoja tam kopā ar saviem mācekļiem.
20Un, redzi, kāda sieviete, kas divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu, pienāca no mugurpuses un pieskārās viņa drēbju malai.
21Viņa pie sevis sacīja: “Ja vien viņa drēbēm pieskaršos, kļūšu vesela!”
22Bet Jēzus, pagriezies un viņu ieraudzījis, teica: “Esi droša, meita, tava ticība tevi ir dziedinājusi!” Un sieviete kļuva vesela tajā pašā brīdī.
23Kad Jēzus, ienācis vecākā namā, ieraudzīja flautistus un trokšņainu ļaužu pulku,
24viņš sacīja: “Ejiet prom! Meitene nav mirusi, bet guļ.” Un tie viņu izsmēja.
25Bet, kad ļaudis bija izraidīti ārā, Jēzus, iegājis iekšā, satvēra viņas roku, un meitene piecēlās.
26Runas par to izplatījās visā apvidū.
27Kad Jēzus devās projām, viņam sekoja divi aklie, skaļi saukdami: “Dāvida dēls, apžēlojies par mums!”
28Kad viņš iegāja namā, aklie pienāca pie viņa, un Jēzus viņiem jautāja: “Vai jūs ticat, ka es to varu izdarīt?” Tie viņam sacīja: “Jā, Kungs!”
29Viņš pieskārās viņu acīm, sacīdams: “Lai jums notiek pēc jūsu ticības,”
30un viņu acis atvērās. Tad Jēzus tos stingri nobrīdināja: “Pielūkojiet, lai neviens to neuzzinātu!”
31Bet tie aizgājuši daudzināja viņu visā apvidū.
32Kad tie gāja ārā, pie Jēzus atveda kādu mēmu un dēmona apsēstu vīru.
33Un, kad dēmons bija izdzīts, mēmais sāka runāt. Tad ļaudis brīnījās un sacīja: “Nekas tamlīdzīgs Israēlā vēl nekad nav redzēts!”
34Bet farizeji runāja: “Viņš izdzen dēmonus ar dēmonu valdnieka palīdzību.”
35Jēzus gāja pa visām pilsētām un ciemiem, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju, un dziedinādams visus slimos un vārgos.
36Un, redzēdams ļaužu pūli, viņš iežēlojās par tiem, jo tie bija novārguši un pamesti kā avis, kurām nav gana.
37Tad viņš sacīja saviem mācekļiem: “Pļaujamā daudz, bet strādnieku maz,
38tādēļ lūdziet pļaujas Kungu, lai viņš sūta strādniekus savā pļaujā.”