1Kad tie tuvojās Jeruzālemei un nonāca Bētfagē pie Olīvkalna, Jēzus sūtīja divus mācekļus
2un tiem sacīja: “Dodieties uz ciemu, kas jūsu priekšā. Tur jūs tūlīt atradīsiet ēzeļmāti piesietu un ēzelīti līdz ar viņu, atraisiet tos un vediet pie manis.
3Ja kāds jums ko teiks, tad sakiet: Kungam to vajag, un viņš tūdaļ tos atdos.”
4Bet tas notika, lai piepildītos, ko Kungs caur pravieti ir sacījis:
5sakiet Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa, uz jūga ēzeļmātes kumeļa. –
6Mācekļi aizgāja un darīja, kā Jēzus tiem bija pavēlējis.
7Tie atveda ēzeļmāti un ēzelīti, uzklāja tiem savas drēbes, un Jēzus uzsēdās virsū.
8Daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, bet citi cirta kokiem zarus un klāja tos uz ceļa.
9Bet ļaužu pūlis, kas gāja viņam gan pa priekšu, gan nopakaļ, sauca: “ Ozianna Dāvida dēlam, svētīts, kas nāk Kunga vārdā! Ozianna augstībā! ”
10Un, viņam ienākot Jeruzālemē, visa pilsēta sakustējās: “Kas viņš tāds?”
11Bet ļaudis pūlī atbildēja: “Viņš ir pravietis Jēzus, tas – no Nācaretes Galilejā.”
12Jēzus iegāja templī un izdzina ārā visus, kas templī pārdeva un pirka, apgāza naudas mijēju galdus un baložu pārdevēju solus.
13Viņš tiem sacīja: “Ir rakstīts: manu namu sauks par lūgšanas namu, – bet jūs to esat padarījuši par laupītāju midzeni.”
14Akli un kropli nāca pie viņa uz templi, un viņš tos dziedināja.
15Kad virspriesteri un rakstu mācītāji redzēja brīnumus, ko viņš darīja, un dzirdēja bērnus templī saucam: Ozianna Dāvida dēlam! – tie apskaitās
16un jautāja viņam: “Vai tu dzirdi, ko šie runā?” Jēzus tiem sacīja: “Jā gan! Vai tad jūs nekad neesat lasījuši: tu esi gādājis, ka no bērniņu un zīdaiņu mutes tev atskan slava? ”
17Tad Jēzus tos atstāja; viņš izgāja ārā no pilsētas uz Bētaniju un palika tur pa nakti.
18Rīta agrumā ejot uz pilsētu, viņš sajuta izsalkumu,
19un, ieraudzījis ceļmalā vīģes koku, viņš piegāja tam klāt, bet, neatradis uz tā nekā cita kā vien lapas, viņš tam sacīja: “Lai nemūžam uz tevis vairs neienākas neviens auglis!” Un vīģes koks tūlīt nokalta.
20Mācekļi, to redzēdami, brīnījās: “Kā gan vīģes koks tā uzreiz nokalta?”
21Jēzus tiem atbildēja: “Patiesi es jums saku: ja jums būtu ticība un jūs nešaubītos, tad jūs ne vien tā varētu darīt ar vīģes koku, bet jūs varētu sacīt šim kalnam: celies un meties jūrā! – un tas notiktu.
22Visu, ko vien savās lūgšanās jūs ticībā lūgsiet, jūs saņemsiet.”
23Kad viņš atnāca uz templi un mācīja, pie viņa pienāca virspriesteri un tautas vecajie un jautāja: “Kā varā tu to dari? Kas tev ir devis varu to darīt?”
24Jēzus tiem atbildēja: “Es jums arī uzdošu vienu jautājumu, un, ja jūs man atbildēsiet, tad es jums pateikšu, kā varā es to daru.
25No kurienes ir Jāņa kristība – no debesīm vai no cilvēkiem?” Tie apspriedās savā starpā: “Ja sacīsim: no debesīm, – viņš teiks: kāpēc tad jūs neticējāt viņam?
26Vai lai sakām: no cilvēkiem? – bet mums ir bail no ļaudīm, jo visi tur Jāni par pravieti.”
27Tad viņi Jēzum atbildēja: “Mēs nezinām.” Un viņš tiem sacīja: “Tad arī es jums neteikšu, kā varā es visu to daru.
28Bet ko jūs domājat par šo? Kādam cilvēkam bija divi dēli, viņš gāja pie pirmā un lūdza: dēls, ej šodien strādāt vīnadārzā.
29Bet tas atbildēja: es negribu. – Tomēr vēlāk nožēlojis viņš aizgāja.
30Tad tēvs devās pie otra dēla un lūdza to pašu. Tas viņam atbildēja: jā, kungs, – tomēr negāja.
31Kurš no šiem diviem rīkojās pēc tēva gribas?” Tie atbildēja: “Pirmais.” Jēzus sacīja tiem: “Patiesi es jums saku: muitnieki un netikles drīzāk nāks Debesu valstībā nekā jūs.
32Jo Jānis Kristītājs atnāca pie jums pa taisnības ceļu, taču jūs viņam neticējāt, bet muitnieki un netikles viņam ticēja. Un jūs, to redzēdami, arī vēlāk nenožēlojāt un viņam neticējāt.
33Klausieties citu līdzību! Reiz kāds nama saimnieks iestādīja vīnadārzu, to iežogoja, ierīkoja vīnspaidu, uzcēla torni un izdeva dārzu vīnkopjiem, bet pats aizceļoja.
34Kad pienāca augļu ienākšanās laiks, viņš aizsūtīja savus kalpus pie vīnkopjiem, lai tie saņemtu no viņiem augļus.
35Vīnkopji, sagrābuši šos kalpus, citus piekāva, citus nosita, vēl citus nomētāja akmeņiem.
36Tad viņš sūtīja citus kalpus, vairāk nekā iepriekš, taču arī ar tiem viņi darīja tāpat.
37Tad nama saimnieks sūtīja pie tiem savu dēlu, domādams: no mana dēla tie taču kaunēsies.
38Bet vīnkopji, viņa dēlu ieraudzījuši, runāja savā starpā: šis ir mantinieks! Ejam, nonāvējam viņu – un mantojums būs mūsu.
39Un, viņu sagrābuši, tie izmeta viņu ārā no vīnadārza un nonāvēja.
40Kad atnāks vīnadārza saimnieks, ko viņš darīs ar šiem vīnkopjiem?”
41Tie atbildēja: “Viņš šos ļaundarus bez žēlastības nonāvēs un izdos vīnadārzu citiem vīnkopjiem, kas viņam atdos augļus laikus.”
42Tad Jēzus tiem jautāja: “Vai jūs nekad neesat lasījuši Rakstos? – Akmens, ko nama cēlāji atmetuši, ir kļuvis par stūrakmeni; tas ir Kunga darbs un brīnums mūsu acīs. –
43Tādēļ es jums saku: Dieva valstība jums tiks atņemta un atdota pagāniem, kas nesīs augļus.
44Un, kas kritīs uz šo akmeni, tas sašķīdīs, bet, uz kuru tas kritīs, to tas satrieks putekļos.”
45Virspriesteri un farizeji, dzirdēdami viņa līdzības, saprata, ka viņš runājis par tiem.
46Tie gribēja viņu sagūstīt, bet baidījās no ļaudīm, jo tie turēja viņu par pravieti.