1Atceries, Kungs, kas noticis mums, lūko un redzi mūsu kaunu!
2Mūsu mantojums kritis svešiem, svešiniekiem mūsu mājas.
3Bāreņi kļuvām, kam tēva nav, atraitnes – mūsu mātes.
4Savu ūdeni dzeram par naudu, par saviem kokiem maksājam.
5Jūgu kaklā mums dzen, bez mitas pūlamies.
6Pret Ēģipti stiepām roku, pret Asīriju, lai paēstos maizes.
7Mūsu tēvi grēkoja – viņu vairs nav, mēs nesam viņu vainas.
8Vergi valda pār mums – nav, kas izrauj no viņu rokām.
9Dzīvības briesmās gādājam maizi tuksnesī zobena priekšā.
10Mūsu āda kvēlo kā krāsns bada karsonī.
11Sievas izvaro Ciānā un jaunavas Jūdas pilsētās.
12Tie augstmaņus pakar, pazemo vecos.
13Jaunekļi dzirnu akmeņus griež, zēni zem koku nastas klūp.
14Vecie vairs nenāk pie pilsētas vārtiem, jaunie nespēlē stīgas.
15Mūsu sirdsprieks ir prom, mūsu deja vērtusies sērās.
16Vainags mums kritis no galvas, vai! mums, ka grēkojām!
17Tādēļ sirgst mūsu sirds, tādēļ acis mums tumst.
18Pār izdeldēto Ciānas kalnu klīst lapsas.
19Tu, Kungs, mūžīgi valdi, tavs tronis uz audžu audzēm.
20Kādēļ gribi mūs aizmirst uz mūžiem, pamest uz laiku laikiem?
21Atved mūs, Kungs, pie sevis, mēs pārnāksim, atjauno mūsu dienas kā senāk.
22Jo, ja tu mūs mestin atmetīsi, tu būsi pārlieku dusmojies.