Job 37
1 Redzi, par ko dreb mana sirds un palecas no savas vietas!
2 Klausīt klausieties viņa balss dunā un dārdos, kas nāk no viņa mutes.
3 Visapakš debesij viņš liek tam skriet – viņa zibens līdz zemes galiem,
4 un tam pakaļ rūc balss! Viņš dārdina savu dižo balsi un zibeņus neaptur, kad atskan balss!
5 Dievs dārdina savu balsi, ka brīnums, un lielas lietas dara, ka nesaprast!
6 Sniegam viņš saka: krīti zemē! – brāzmai un gāzmai: līstiet aumaļām! –
7 Cilvēku takas viņš aizzīmogo, lai katrs zina, kas to radījis!
8 Tad aiziet zvēri savos slēpņos un savos midzeņos guļas.
9 No dienvidu kambariem viesulis nāk, no ziemeļu vējpūtām – aukstums.
10 No Dieva dvašas top ledus, ūdens plašumi tiek savažoti.
11 Viņš ar valgumu pilda tūces, no mākoņiem rūsu šķiež –
12 tie pagriežas, kā viņš liek, tie iet turp, kur viņš pavēl: pār visu zemes virsu –
13 gan par sodību viņa zemei, gan žēlastību – kā viņš lemj.
14 Ieklausies, Ījab! Rimsties un saproti Dieva brīnumus!
15 Vai zini, kā Dievs tos izrīko? Kā zibsnī mākonī rūsu?
16 Vai zini, kā mākoņi turas, kā visa Zinātājs brīnumus dara?!
17 Tu, kam sakarst drānas, kad zemi klusina dienvidvējš,
18 vai vari kā viņš debesis izplest, kas cietas kā kausēts spogulis?
19 Ko atbildēt viņam? – pamāci mūs! Visapkārt tumšs! – kā te tiesāties?
20 Vai viņš dzird, ko es saku? Kad cilvēks runā, vai viņš klausās?
21 Redzi, šie nejaudā saulē skatīties – spodra tā starp padebešiem, kad vējš pārskriedams tos izdzenā!
22 No ziemeļiem zelts laistās – ap Dievu baiss dižums!
23 Visuvarenais! – mēs nerodam viņu, liels spēkā un spriedumā, dižens taisnībā – nedara pāri.
24 Tādēļ cilvēki viņa bīstas! Viņš neatzīst pat visgudrākos!”